Manām nervu zālēm ir zālītes efekts - traks var palikt, cik lēni nomainās gaismas luksoforos.
Bet nu beidzot ir beigas. Es vismaz tā ceru. Un ne sliktā nozīmē. Kaut gan ir nedaudz skumīgi. Tā kā par apēstu šokolādes kūkas gabaliņu vai iztukšotu vīna glāzi. Life goes on!
Un jā... Lai visi labie gari stāv man klāt, jo rīt teikšu "jā". Beigšu sevi čakarēt ar šaubām un lēmuma nepieņemšanu. Cik var!

Heh, skolotāja... Njā. Vai vairs varēšu mest kūleņus margrietiņu pļavā? Vai vairs varēšu caurām naktīm būt nomodā un nedarīt pilnīgi neko?