Heh, šodien netīšām nokārtoju pēdējo priekšmetu. Nezinu kā, bet vai arī nav vienalga?
Kā tas ir - netīšām? Nu tā, aizeju uz pēdējo lekciju un izdzirdu frāzi "Un pēc tam būs kontroldarbs. Interesanti redzēt, cik daudz jūs atcerēsieties!" Auditorijā sākās histēriski smiekli. Jā, patiesi interesanti, ja vien man negadītos rakstīt par molekulārajiem marķieriem - tēmu, kuras izklāsta laikā zīmēju trusīšus un apcerēju, kā vislabāk Aucei iepazīt viņas māti!

Vakar sanāca mazs "Skrējiens pēc miljona". Pareizāk sakot - pārgājiens pēc īres naudas. Tā kā mājās nojukusi maģiskā Huawei kastīte, piekļuve 21. gs. naudas pārskaitīšanas līdzekļiem ir ierobežota. Tā nu nākas atgriezties pie nu jau gandrīz aizmirstiem līdzekļiem - skaidras naudas pārvedumiem. Labi vismaz, ka ir kāds, kas dodas no jaukā un saulainā lauku ciema uz galvaspilsētu, bet... Lai aploksnīti saņemtu, jādodas uz Purvciemu.
Svētdienas vakars. Kioski slēgti. Sīcenes makā nebūtu gana pat saldējumam. E-talonā biļete vēl vienam braucienam. Nu, ko! Iešu kājām! Kas tad tie ir - nieka 4 km! Kurpītēs, svārciņos, plānā jaciņā, lietū...
Sūtījums man tiek nodots, saņemu norādījumus par nokļūšanu vajadzīgajā pieturā (viena biļete taču man vēl ir!). Atvados un eju.
Nonāku pieturā, pienāk trolejbuss, bet, tavu skādi, īsti nezinu, kurā virzienā man jādodas. Tā nu trolejbuss aizbrauc bez manis. Kā sapratu pāris minūtes vēlāk, trolejbusam virziens bija īstais...
Nu, neko darīt. Gaidīt negribas. Sasodīti salst. Izvelku karti, ko gaišredzīgi biju ielikusi somā, stāvu pieturā zem jumtiņa un meklēju labāko (taisnāko) ceļu atpakaļ uz Zemitāna laukumu.
Tālāk jau vairs nav interesanti. Apbalvoju sevi ar pankūkām ar siera pildījumu. Apsolījos jau sev ēst veselīgāk, bet iedomājos, ka esmu pelnījusi kādu gardumu. Kā nekā 8 km man vēl nav kļuvuši par ikdienas normu.
Savādi. Tā iemesta pavisam svešā vidē nejutos vairs kā es pati. Patiesībā vēl joprojām tā nejūtos.

P.S. Šī ieraksta garums ir apgriezti proporcionāls manai vēlmei pieķerties bakalaura darba rakstīšanai. Bet uz beigām jau iet, es to jūtu!

http://www.youtube.com/watch?v=msycFxniVpM

Yei! Beidzot pa ilgiem laikiem ir labi un vairs neko navajag.


Nez, kaimiņiem būtu kas iebilstams pret skaļu mūziku no apakšējā dzīvokļa pustrijos naktī???

... un es tagad ievēlos, lai rīt no rīta mani kāds aizvizina tālu, tālu prom no pilsētas mūriem. Vienalga uz kuru debess pusi. Vienalga, uz cik ilgu laiku.
Es gribu prom...

Es nezinu, kā ir.
Nepavisam ne tā, kā vajadzētu, bet tajā pašā laikā ļoti loģiski.

Es tikai nesaprotu, kāpēc smejos tad, kad vajag raudāt, bet raudu par lietām, par kurām vajadzētu pasmieties.

Un es meklēju glābiņu mūzikā. Ļauju lai klavieru baltie taustiņi zem pirksitiem izkūst un to straume aiznes mani tālu prom no visa. Gluži kā puspudele laba viskija. Vai šūpošanās aizvērtām acīm.
Ļauju sev kaut uz brīdi būt laimīgai. Lai arī tas prasa tik dārgo laiku. Lai gan pēcāk var nākties plēst matus un krist histērijā.

Un kamēr netieku pie klavierēm... Nē, nevienam nav tiesību aizliegt man klausīties ne I'm Not Yours, ne Sadder Than You, ne The Devil's Tears, ne Heart Full Of Wine...

Mums mājās jauns kaķēniņš. Strīpains ar baltām ķepiņām. Septītais!

Un labākais ir tas, ka viņi paši uzrodas. Tur, dziļi laukos, nekurienes vidū katru gadu jauns minka no krūmiem izlien. Un katrs savādāks, bet visi tik mīļi un draudzīgi - tātad cilvēku pazīst.

Reizēm domāju, kas cilvēkiem ir sirds vietā, ja viņi spēj izmest tik jaukus mincīšus?

Vaimandieniņ! Nav vairs labi, nav vairs labi. Ja jau frāzes "atsūti kādu laķiku" vietā uzrakstās "astūti kādu alķiku".

Nē, vīna nav. Ir vīna glāzes un ir vīnogas. Bet nu nav man pacietības gaidīt :D

Uz pasaules laikam nav neviena, kas spētu sacensties ironijā ar likteni. Un humora izjūtā arīdzan.

Bērnībā man bija 3 "kategorisku nē" profesijas. Ārsts, žurnālists un skolotājs.
Un tagad?
Ar labās kājas mazo pirkstiņu esmu medicīnā iekšā. Vismaz man labpatīk domāt, ka esmu.
No žurnālistikas gan tā patālāk, bet atzīšos, reiz esmu apsvērusi domu pieteikties tieši šāda veida darbam.
Un par skolotāju? Šodien zvanīja bijušās skolas direktors un piedāvāja par tādu kļūt. Nav mans aicinājums un dzīves mērķis, BET... Vai šādos laikos būtu gudri tādu iespeju laist garām?
Kā saka brālis, nav jau man par skolotāju tur jāsapūst.

Es nezinu... Izdīcu divas nedēļas pārdomām. Redzēs, kā būs.

P.S. Man šķiet, ka līdzīgs virsraksts jau reiz man ir bijis...

Mmmmm... Kas var būt labāks par ierakšanos Excel dzīlēs tiktāl, ka vairs nemani, kā paskrien laiks.

I <3 Microsoft Excel.
Un šoreiz bez ironijas.

Jippii! Man šovakar galva nestrādā. Pat elementārajām lietām nē. Piesēdos Sudoku uzdevumam. Parasti viens prasīja apmēram 7 minūtes. Tagad sēdēju minūtes divdesmit, līdz apnika un to uzdevumu neatrisināju.
Turklāt mans telefons jūdzas. Un šoreiz biežāk, nekā parasti.

Lai jau!Es tikmēr, stampājot trotuāru, pie sevis dungoju:
Tam taram taram...
What can I do to make you love me
What can I do to make you care?

Izraku vecus dziesmas vārdus. Melodijas gan nebija, tagad pa brīviem brīžiem top.

I swore to myself tomorrow I will start a new life. But tomorrow came, I was the same. Nothing had changed.

Un es tagad nesaprotu - cīnos ar vējdzirnavām, vai kā? Bija labi. Varēja būt vēl labāk, bet liekas, ka nu jau ir pa vecam.
Spēka pietrūkst, ļautiņi! Tik vien!

Šodien Čiekurkalns smaržo pēc ziedošām kļavām. Un baltiem plūmju kokiem arī.
Tāpēc šodien man ir neizsakāmi skumji.

Es esmu nogurusi no vientulības. Telefona rēķins drīz būs sasniedzis mēneša normu, kaut maijs vēl nav pat pusē. Arī visu varošais Internets šoreiz ir bezspēcīgs, ja jau ļaudis vada/bezvada tajā galā nevēlas ar mani runāt. Visiem taču ir daudz svarīgākas lietas darāmas par sarunu ar mani. Un kas tad es tāda būtu, lai šie ļaudis noliktu malā savas svarīgās darāmās lietas un tērētu savu laiku man?


Nav neviena, pilnīgi neviena vairs nav.

Še tev nu bija jaukā diena un skaistā apņēmība! Nu, kam cilvēkiem jāvazā tie pa-galvu-dodamie āmuriņi azotēs? Smagi nav?
Tagad man patiesi gribas visam atmest ar roku. Un ne jau tāpēc, ka es nevarētu, ka laika vairs nebūtu un iespēju arī nē. Es paceļu ķepiņas gaisā, jo man NETIC! Tik elementāri! Uz mani nepaļaujas!
Pati arī vainīga - nepierādīju laikus, ka es arī esmu kaut kam derīga. Un tagad jau laikam par vēlu...


Challenges are what make life interesting; overcoming them is what makes life meaningful. /Joshua J. Marine/

Nav jau vairs interesanti, ka kāds novāc visus šķērslīšus un negludumus. Un tāda dzīve arī kļūst bezvērtīga.




Njā... Tagad besos, jo visu piegādā kā uz zelta paplātītes. What's wrong with me???

Nu, kāpēc, kapēc? Nu, kāpēc man atņem vienīgo, ko esmu paveikusi pati? Vienīgo, ko esmu izauklējusi un nēsājusi apkārt kā vārīgu olu. Vienīgo, ko es patiešām varu saukt par savu...
Tikai tāpēc, ka kaut kas neizdevās. Tikai tāpēc, ka varētu būt pārāk grūti. Tikai tāpēc, ka man jau būs gana ar to, kas svešs.

Bet es savu gribu! Tik ļoti, ka gribas atmest it visam ar roku. Ja jau nevajag, tad nevajag...

Bet man vēl ir gana laika gan ieelpai, gan izelpai. Lai ko citi teiktu, es šoreiz būšu veselums!

Rakājos dziļajās tīmekļa kabatās un centos sameklēt kaut ko, ko ielikt referāta lapaspusēs, līdz uzdūros kādai grāmatai.
Stāsts ir par kādu vīrieti, kurš seksuāli izmanto... KOKUS!!!
Protams, bez ievērības nepaliek augošais sacaurumoto koku skaits. 33 collu augstumā un 15 grādu leņķī, visapkārt pilsētai esošajos kokos. Kas galu galā vainojams? Dzenis? Zobenzobu susuriņš?

Slimi gan, bet ieintriģēja.

Read this, and a walk through the park may never be the same again.

Vēl nedaudz par manu nu jau vairs ne jauno mājvietu...
Tās lielākais pluss, bet tajā pašā laikā arī mīnuss ir GULTA!!!
Allažiņ ļaudis brīnījās, kā gan es spēju palikt nomodā nereti līdz pieciem rītā. Vienalga, vai iemesls bija mācības vai vienkārši Skype saruna. Tagad es saprotu atbildi - man riebās iet gulēt! Es ienīdu to gultas klāšanas, ģērbšanās procesu tikpat ļoti kā datora izslēgšanu un austiņu nolikšanu uz galda.
Bet tagad...?
Esmu iemīlējusi gulētiešanu. Es varētu visu dienu to vien darīt, kā iet gulēt (nez, kā tas būtu...).
Bet tagad jāmācās kaut ko jēdzīgu darīt arī gaismā, jo līdz ar tumsas iestāšanos viss, par ko spēju domāt, ir - mana jaukā, lielā, ērtā, melnā, pūkainā, siltā un draudzīgā gultiņa.

Šis nav vienīgais labais/sliktais ieradums, ko dzīvesvietas maiņa ir palīdzējusi mainīt (Nepiesieties par neveikli veidoto teikumu! Es gribu gulēt!!!) Bet par to cireiz...

P.S. Jūtu, ka būs mana gultiņa jānokrista. Teiksim, par Pedro. Manai melnajai gultiņai tāds latīņamerikāņu vārds būs kā radīts. Tagad varēšu iztālēm saukt: "Pedro, gaidi mani! Es jau nāku!!!" :D :D :D

Ļoti sen tā nav bijis! Šokolādes tāfelīte pusē un virāk jau arī negribas. Cepumu paka (HIT izrādās vien-x-maximās nemaz nav, bija jāņem Disco)gan pievārēta. Viens vientuļš cepumiņš pie riekstiņiem vēl mētājas, bet ilgu mūžu viņam neparedzu. Jā, un drīz būs izdzerta arī puslitrīgā kakao krūze.

Nevaru vien beigt priecāties, ka savā istabā esmu viena un neviens bez klauvēšanas (izņemot kaķi, protams) nenāks. Varu tizloties, cik gribas. Neviens neiesmaidīs par maniem centieniem Reggaeton Hits pavadījumā dancāt kā tādai Beyoce. Nē, nu pārāk peļami jau arī nedejoju. Turklāt, iespējams, tā varētu cīnīties ar savu celulītu :D.

Ha! Es nolieku visus savus principus un paceļu rociņas gaisā.
Man patīk regetons. Un vēl kā patīk!!!

http://www.youtube.com/watch?v=V5zdwImXOuo

Eh, galvā nāk grēcīgas domas par dārza ballīti ar dzērieniem, augļu kalniem, daudz dzīvespriecīgiem, dejojošiem cilvēkiem un tik skaļu mūziku, ka kaimiņi varētu aizmigt tikai ap rītu.


Nja. Dzīvesprieks, bezrūpība, dejas un liels "nospļauties uz visu pārējo pasauli".

Simboliski sapņi, mierinājuma meklējumi un centieni kaut ko beidzot izdarīt pareizi.

Man gribas kaut ko garšīgu...

Šodien redzēju pirmo pieneni. Bet ārā ir auksts, un labi vien, ka tā...

Vēl šodien gandrīz nenovaldīju asaras. Es vairs nespēju visu saplānot, un groži kā dzeloņstieples pirkstos griežas. Diez, cik ilgi vēl izturēšu...

Un vēl joprojām māc sajūta, ka man kaut kur ir jābūt, bet visi aizmirsuši par to paziņot.

Ir 15 min. pāri pusnaktij, bet augšējie kaimiņi urbj joprojām!
Kaut viņiem urbis ieklemmētos! Un āmuram kāts nolūztu!!!

Nē, es jau neesmu dusmīga. Man vienkārši vajag miedziņu.