Uz pasaules laikam nav neviena, kas spētu sacensties ironijā ar likteni. Un humora izjūtā arīdzan.

Bērnībā man bija 3 "kategorisku nē" profesijas. Ārsts, žurnālists un skolotājs.
Un tagad?
Ar labās kājas mazo pirkstiņu esmu medicīnā iekšā. Vismaz man labpatīk domāt, ka esmu.
No žurnālistikas gan tā patālāk, bet atzīšos, reiz esmu apsvērusi domu pieteikties tieši šāda veida darbam.
Un par skolotāju? Šodien zvanīja bijušās skolas direktors un piedāvāja par tādu kļūt. Nav mans aicinājums un dzīves mērķis, BET... Vai šādos laikos būtu gudri tādu iespeju laist garām?
Kā saka brālis, nav jau man par skolotāju tur jāsapūst.

Es nezinu... Izdīcu divas nedēļas pārdomām. Redzēs, kā būs.

P.S. Man šķiet, ka līdzīgs virsraksts jau reiz man ir bijis...