... un tad, kad es beidzot esmu ķērusies pie tā sasodītā darba rakstīšanas, augšējie kaimiņi izdomājuši kaut ko kalt, urbt un slīpēt. Man gribas raudāt... ;( Kur cilvēkiem prāts tā vandīties sestdienas dienā, kad citi grib atpūsties vai mācīties??? Nejēgas!!!
Iešu tad labāk uz veikalu un nopirkšu burkānus - tie uzlabojot atmiņu. Un varbūt pat ananāsus - tie esot koncentrēšanās spējām. Un labi daudz ūdens, lai asinis ātrāk riņķotu un vairāk skābekļa nonāktu līdz smadzenēm. Un riekstus galvas smadzeņu stimulēšanai.

Pazuda mana apņēmība. Pazuda apziņa, ka viss ir izdarāms. Un es cenšos. Patiesi cenšos, bet, jo vairāk cenšos, jo sliktāka dūša paliek. Burtiski. Un man jau vairs negribas.
Mana galva grib ņemt atvaļinājumu un visus MTT, MTX, LPS, PBS un CCK met atpakaļ. Man vajag kaut ko koncentrēšanās spējām. Kaut ko mobilizācijai, citādāk būs pavisam slikti.
Varbūt vainīgs ir svaigā gaisa trūkums, jo sen neesmu devusies laukā no dzīvokļa. Varbūt vakardienas vājums.

Varbūt tas, ka man nav vairs, kam censties, jo kaut ko darīt sevis dēļ vēl neesmu iemācījusies.

http://www.youtube.com/watch?v=q1dpQKntj_w

Man būs skapis. Un viesistaba arīdzan. Arī kaut kas labs no visām šīm pārmaiņām.

Viss, kas notiek, notiek uz labu!

Brīvdienās līdz spēku izsīkumam. Bet tāds gandarījums par padarīto.

Bet atgriežoties realitātē... Viņa ir izvākusies. Tā vienkārši - bez brīdinājuma, mājieniem vai paskaidrojumem savākusi mantiņas un nu ir prom. Nevaru novaldīt asaras un par kaut kādu mācīšanos grūti pat domāt. Ar ko kopā tagad cepšu biezpiena plācenīšus? Ar ko sēdēšu pie virtuves galda līdz pusnaktij un runāšu par visu, kas vien ienāk prātā? Ar ko kopā skatīšos filmas? Ar ko iešu uz Mežaparku pastaigāties?

Es laikam pārāk pieķeros cilvēkiem. Un visam citam arī. Būs man mācība. Kārtējā...

Vajadzētu piezvanīt un parunāt, bet es laikam parunāt vēl nevarēšu.

And the tears come streaming down your face
When you lose something you can't replace

Bet būs jau labi...

Šonakt mani "māc" optimisms. Un tām gaudulīgajām dziesmām aši izmantoju attiecīgo taustiņu kombināciju, un tās ir prom! Šonakt klausos Imran Hanif - Set Em Up, The Von Bondies - C'mon C'mon, Goose - Black Gloves, kaut ko no Kellijas Klarksones un vēl šo to uzmundrinošu. Apņēmība, jā, jā!

Un sestdien būs mana lielā diena. Varēšu pierādīt, ka neesmu tik pelēka, kā citi domā. Un jā, es matus tomēr griezīšu. Frizieris tika pārcelts uz ceturtdienu. Tikai sestdien nenoraustīties! Un tici vai nē, bet es neesmu tā, kas pirms pāris nedēļām!

P.S. Tas ir fenomenāli, cik ļoti pāris parfimērijas veikalā iztērēti lati var uzlabot garastāvokli. Tas nekas, ka atlikušo nedēļu nāksies pārtikt no pankūkām, kuras joprojām cept neprotu :D. Nu, uzskatīsim to par iespēju mācīties :))

Rīt būs viens no tiem rītiem, kad negribēsies mosties un rāpties laukā no gultas. Rīt frizieris, bet arī to kaut kā vairs negribas - mani mati laikam sabijās, ka tos apšņibīs pavisam, un tagad uzvedas pagalam kārtīgi.
Un rīt man atkal zvanīs tā nesaprotamā angļu valodā runājošā meitene. Un es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc rīt piecos man jābūt tur!? Un kā viņa dabūja manu telefona numuru? Pie velna, izdzēsiet rītdienu!
Rīt arī mans šī semestra mīļākais priekšmets un pusdienas ar draugiem. Nu tā dēļ varbūt arī ir vērts līst laukā no gultas.

Kas atkal notiek? Atkal izlaidu no rokām grožus. Ip, ip... (mazs šņukstiņš)

Šodien es iededzu dzirkstelītes acīs. Un matus sapinu pavisam greizi. Un Ģenētiskās analīzes lekcijas laikā zīmēju Alisi. Nu, to - no Brīnumzemes.
Ā, un trusīti es arī zīmēju. Uz rokas. Turpat, kur citas reizes puķes. Šoreiz bija trusītis. Šķidrās ziepes gan no viņa atstājušas tikai ēnu. Tādu kā zemādas asinsizplūdumu zaķa paskatā.
Un vēl man sakārojās bērzu sulas. Tā labi kārtīgi daudz. Lai var veco mani izskalot laukā pa visām šķirbām un pavisam. Tā gribas kārtīgu pavasara ģenerāltīrīšanu uztaisīt un sākt visu no sākuma.

Un es braukšu uz Skotiju! Es nezinu, kur dabūšu naudu un kā tas viss izvērtīsies, bet es braukšu! Es GRIBU, GRIBU, GRIBU!!!

Un saderināšanās gredzens vairs nestāv viņas naktsskapītī, bet gan rotā viņas zeltnesi. Man prieciņš par viņu :)

Pēkšņi vārds "un" sāka likties kā pilnīgi sveša un neko neapzīmējoša divu burtu kombinācija. Laikam tā notiek ar jebkuru vārdu, ja to pietiekami beiži atkarto.

You win, I'm sadder than you

Un es nezinu, vai gribu dzirdēt to, ka labi izskatos, ka sasodīti gardus biezpiena keksus cepu, ka dejoju tā... nu, tā kā dejoju. Nez kāpēc no tā visa metas slikta dūša.

Un es pat nezinu, kā labāk - bēgt vai stāties pretī. Diez cik labs iznākums negaida nevienā no gadījumiem.

I fell apart but got back up again /30 STM/

Mana šī vakara/rīta dziesma.

Ir tik labi reizi pa reizei kausīties vienu dziesmu atkal un atkal līdz tai asaru piepildītajai svētlaimei. ...but got back again, yeah!

Un nejautā vairs, vai ticu Dievam! Un arī to, vai eju uz baznīcu, nē. Un vislabāk - nejautā man vairs neko.

Šovakar manā sejā rotājas vairs nekur nenoslēpjams smaids, zem manis rakstītās zīmītes "Vakariņas pannā uz plīts - tik uzsildīt vajag! Un uz ledusskapja biezpiena pudiņš!" izlasot lieliem burtiem uzdrukātu "LieLs Paldies". Kolekcionēju mazos dzīves prieciņus!

Kas notiek ar cilvēkiem man visapkārt?! Tā vien šķiet, ka neviens vairs īsti nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Un es vēroju, kā cilvēki pieļauj kļūdu pēc kļūdas. Man kaut ko teikt? Man iejaukties? Pieauguši cilvēki, gan jau apzinās, ko dara. Pieļaus savas kļūdas, mācīsies.

Pirms gada arī gribēju iet vieglāko ceļu. Man neļāva. Un labi, ka tā... Varbūt tad man arī vajadzētu neļaut? Es vairs neko nesaprotu! Pasaule sajukusi prātā!

"Un kā mēs vakar..."
Man piezvanīt jau neviens nevarēja. Ir tik nejauki klausīties, kā draugi stāsta par mēneša ballīti, kuras laikā.... hmmm, ko tad es darīju? Nīku pie datora, droši vien!
Būs jau citas, būs! Bet kaut kā nejauki tik un tā.

Es jūtos nogurusi. Nezinu pat no kā. No eksistēšanas laikam.
Un šodien vairs nekam īsti neticu. Nav gribasspēka ticēt. Pat savai ticībai nē.
I don't want to lose my faith again!

Nē, nebūs tāpat kā pirms gada! Nebūs!!! Tagad man aiz skapja glabājas ābolu vīns. Varbūt tāpēc, ka, spiežot ābolu sulu, bija tik jautri, arī šis vīns padara cilvēkus tik jautrus? Kā gan citādi no apelsīnu mizām kāds iedomātos taisīt spermatozoīdus?

Nemaz nešķiet, ka kopš tā vakara tikai nedēļa pagājusi. Tik daudz visa kā pa vidu! Varbūt tieši tāpēc tagad jūtos tik sasodīti nogurusi.

P.S. Es protu pagatavot visdažādākos kulinārijas brīnumus, bet vienīgais, kas man līdz šim ne reizi nav izdevies kā nākas, ir - pankūkas! HOW'S THAT???

"Bet es nesaprotu, kāpēc?" asaras rīdama, vaicāju.
"Tāpēc, ka viņš runāja arī par mums!" man atbildēja.
"Bet es pat nesapratu, ko viņš teica!!!"

Njā... Šovakar piedzīvoju smadzeņu skalošanu. Tik spocīga sajūta, kad prāts ir atslēdzies. Nav vairs nekādu "es gribu". Nav nekādu plānu un baiļu, ka kaut kas varētu noiet greizi. Jā, patiesi brīvība, bet...
Neviens man nepateica, kā dzīvot bez gribas, bez vēlēšanās. Kā man virzīties uz priekšu, ja piepeši tepat uz vietas ir tik labi?

Daudz viskija un citi labumi, pusotra stunda pašķidra miega pagājušo nakti, vismaz 10 km šodien, slapjas kājas un noguruši pleci. Apetītes nav, tādēļ īsti nesaprotu, no kādām rezervēm mans organisms pašlaik ņem enerģiju funkcionēšanai. Bet jūtos sasodīti labi. Un arī izskatos! Nekādu noguruma pazīmju. Esmu laikam izturīgāka, nekā domāju!

Nu, nebūšu jau tik ļauna un tūlīt arī došos pagulēt. Tas, ka viņš man neprasa, nenozīmē, ka viņam nevajag.

"Ja būsi labs, patiesi labs, kāds allaž parūpēsies par tevi."

Ne vella. Tā gan! Es tad labāk esmu laimīga, nevis laba.

Bet šodien vēl mokos nejaukā sevis žēlošanā. Un rīt... Nē, jau šovakar es saņemšos un atkal celšu galvu augšā. Kaut gan arī nē - esmu jau saņēmusies. Es to jūtu!

Šī situācija ir TIK nožēlojama. Nu, pasakiet jel kāds, kā var piekāst trīs cilvēki vienā vakarā? KĀ??? Viens no otra neatkarīgi. Vienam par otru neko nezinot. Es esmu vīlusies, apēdināta, sagrauta, asarās izmirkusi un VIENA!!! Ak, jā... Vēl ir arī rums ar kolu no bundžas. Tas tā, lai būtu pavisam nožēlojami... Manai tukšajai dūšai vairāk par to 0.5 arī nevajag. Adios, kuņģis! Adios rīkle! Adios veselais saprāts!

Stāsta morāle - jo labāk visu būsi izplānojis, jo lielāka vilšanās gaida, turklāt vienīgais, uz kuru vari paļauties, esi tikai tu pats! Tfu, kļūdījos... Uz nevienu nevar paļauties!

Vairāk kā divi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi stāvēju viena uz skatuves pie baisā mikrofona. Nu šovakar atkal tāda reize ir pienākusi. Kādreiz tas bija mans lielais sapnis! Tagad gan man ir citas prioritātes, bet mazs un pīkstošs šis sapnītis ir dzīvs vēl joprojām.
Jācer, ka man būs gana daudz spēka, lai balss un roka nedrebētu. Jā, jā... ir bijis tā, ka mikrofons ir pārāk smags un es to vairs nespēju noturēt. Toreiz es tam gan nebiju gatava. Nepavisam nē... Bet tagad laika man ir gana, lai sagatavotos :)

Galvenais, pastāstīt to, ko gribu pastāstīt. Un, kā mans brālis mierināja, nav jau nekāds American Idol, tā kā būs jau labi...

Es esmu īpašs gadījums! Ķibeles nebeidz sākties un mani pat nepārsteidz!
Šodien izdomāju glābt, kas vēl glābjams un mēģināt izvārītajās biksēs iegludināt buktes. Precīzāk sakot, gribēju tās no grīdaslupatas paskata pārvērst atkal par kaut ko sakarīgu. Viss beidzās ar nelāgu smaku istabā, lielu caurumu bikšu starā un gludekli, kas apķepis ar melniem sintētiska auduma pārpalikumiem.

Nu ko... Kreņķēties man vairs nav spēka - atliek tikai sirsnīgi par to visu pasmieties. Lai jau Tas/Tā/Tie tur, augšā, ņirgājas. Vismaz man dzīve interesantāka :P


Turklāt beidzot es sapratu savu lielāko tā teikt problēmu. Ui, tagad būs piņķerīgs darbs ar sevi, bet gan jau rezultāts būs tā vērts.

Kliedz sāpēs sniegs: “Ir pavasaris!”
Un klusi tērcēs aizmirdz prom
Kā straume sniegpārsliņu asins.

Ir, ir pavasaris. Šodien, t.i., vakar pat es par to priecājos.

Mani jau atkal centās izvest no pacietības. Man jau atkal mēģināja sist ar bomīti pa galvu, lai tik ļoti nepriecājos, bet es vairs tik viegli neļaušos. Un kas tad tik slikts tajā, ka gribu būt mazdrusciņ laimīga?

jā, man atsūtīja... bet esmu parāk nogurusi, lai ieliktu telefonā, kur nu vēl, lai izpildītu...

Dodos gulēt ar cerību, ka izgulēšu savu vēlmi piedzerties un rīt es pasaulei patikšu kaut drusciņu labāk.