Besīgi... Tik besīgi... Tā riebekle atkal manas drebes sabojāja. Un iepriekšējo reizi viss bija kārtībā. Arī citiem, kas mazgāja pirms manis, viss kārtībā... Tad kāpēc man??? KĀPĒC???
Eu, bet man nopietni sāk pietrūkt mugurā velkamā...

Kas man vainas? Es vairs nesaprotu... Gribu priecāties, gribu līksmot, bet neviens un nekas neļauj... Draņķība....

Šorīt mani un manu telefonu terorizēja nepazīstams numurs, zvanot ik pēc piecām minūtēm. Laikam jau kādam kaut ko trakoti vajadzēja. Turklāt pēc visa spriežot, tas bija Norvēģijas numurs. Tante Google atklāja, ka tam ir saistība ar kuģiem un apdrošināšanu.

Vienīgais, kas nāk prātā, ir - WTF??? Droši vien kāds numurus sajaucis, bet tā dēļ tā arī nespēju "iebraukt" vīrusu ģenētikā. Damn... Būs jāmācās patstāvīgi.

http://lab.andre-michelle.com/tonematrix

Varētu visu dienu spēlēties...

Kāpēc ir cilvēki, kas tavu entuziasmu ņem un sakapā sīkos gulaša lieluma gabaliņos, lai pēcāk izbarotu kovārņiem un citiem maitas putniem? Kāpēc ir cilvēki, kam neviens tavs arguments nav gana labs, lai viņi apklustu un pasmaidītu. Labi, smaids būtu kā bonuss, kā kaut kas ekskluzīvs! Varu bez tā arī iztikt. Sasodīts, kā tad lai es zinu, ko atbildēt uz tiem visiem KĀPĒC?

Es esmu trula. Kā zīmulis, kura līnija jau kļuvusi gausa, neveikla un pārāk izplūdusi. Var jau būt, ka tam visam ir tieši tā arī jābūt. Gaidu, kad zvanīs modinātājpulkstenis. Mans. Un pavasara arīdzan. Un tad es modīšos! Vai arī pārlikšu piecas minūtes vēlāk - mani saule vairs neiepriecina un narcises virtuvē uz galda krīt uz nerviem.

Manai sirdij gribas raudāt. Bet esmu kļuvusi pārāk trula arī tam.

Izslīdēja. Caur pirkstiem tā, ka pat nemanīju. Un tagad viss liekas tik tālu un ne ar mani.

Bet cerību vēl neesmu zaudējusi. Tam vajadzētu būt labi.

Šodien man ir 30 STM un This Is War. Šokolāde šķebina un lasis tāpat. Par vaniļas pudiņu nemaz neuzdrošinos ieminēties. Šodien es došos gulēt jau pirms pusnakts. Šodiena nav tā vērta, lai es paliktu nomodā vēl kaut minūti.

Pa nakti saņemšu sevi rokās un rīt būšu atkal viens veselums. RĪT! RĪT!! RĪT!!!

Būs laikam jāierīko tāda burka, kur iemest pa santīmam katru reizi, kad kaut ko atstāju uz rītdienu. Tā kā citi met monētas par katru izteikto lamuvārdu.

Bet tikmēr...
THE CLOCK TICKS LIFE AWAY
http://www.bertrandplanes.com/pages/LifeClock.php

Man BIJA iespēja. Man IR iespēja, bet es atlieku un atlieku. Jo rīt taču man BŪS iespēja!
Šovakar gan es jūtos pārāk nogurusi, lai savu iespēju izmantotu. Un pat ja izmantotu, nekas labs no tā nesanāktu. Tādi vienkārši ir apstākļi.

Rīt gan es savu iespēju nelaidīšu garām. Rīt, rīt, rīt..

Un tagad domāju par Ghost Whisperer spociņiem. Viņi taču arī atlika, atlika, līdz bija par vēlu.

Nē, nu rīt patiesi! RĪT!!!

Pamodos ar vasaras sajūtu. Tas laikam palāšu dēļ, kas nebeidzamā straumē sitas pret palodzi. Ai, kā man pietrūkst tas mirklīgais, bet spožais vasaras lietus. Nekādas smīlāšanas un tīņāšanas manos matos, kas nu atkal palikuši padevīgi taisni.

Es šodien beidzot tiku pie puķes. Saulainas narcises zāles zaļā podiņā. Tieši tādas, kādas vēlējos! Un man pat uz veikalu nebija jāiet - tās pieklauvēja pie durvīm.

Cik jauki! Cik jauki! [šodien repeated line]

Nepamet sajūta, ka visi par mani aizmirsuši. Nu, tā kā mēdz notikt ar novecojušām un apnikušām rotaļlietām. Esmu nomesta kaut kur aiz skapja vai pagultē un pacietīgi gaidu, kad nāks kāds un atkal gribēs rotaļāties.
Bet neviens jau nenāk. Pat kaķis ne.

Kāpēc vienā no mīļākajiem seriāliem izdzirdot vienu no mīļākajām dziesmām pēkšņi acīs sariešas asaras?

Jel nokūsti, ledus! Es gribu staigāt ar saviem jaunajiem zābaciņiem!

Janvāris Mežāžiem
"Vismaz līdz mēneša vidum grūtības visa nomenedžēšanā varētu sagādāt problēmas pat vislabākajam menedžerim."
Laikam būs jāsāk ticēt horoskopiem...

... tas ir skaisti, bet īpaši kaitīgi sesijas laikā...

Njaa... Pāris glāzes ūdens manam datoriņam izrādījās par daudz... Nu šī piespiedu pauze beigusies - nākas gan izmantot USB klaviatūru, jo portatīvajam puse no pogām nestrādā, bet labāk ir tā nekā pavisam nekā.

Dienas citātiņi:

"Tīrība un kārtība mājās ir pirmā pazīme tam, ka sabojājies dators." Kā naglai uz galvas! Tik daudz tīrījusi un berzusi kā gada pirmajās dienās savu mūžu nebiju.

Un otrs iz tramvajā noklausītas sarunas (Saglabāju oriģinālvalodu). Tēvs saka savai bērnudārza vecuma atvasītei "No, you can't be my son! You're my daughter!"

... un pēkšņi man gribas uzmest visu un visus - mācības, draugus, ģimeni, Ziemassvētkus - un nolīst kādā tumšā kaktiņā līdz māllēpju un cīruļu laikam.
Šodien man nepatīk cilvēki. Visi. Bez izņēmuma...

Kādas viņam tiesības nākt pie manis sapņos un apgalvot, ka viņam manis tik ļoti pietrūcis, ja vakar pieņēmu lēmumu teikt ardievas??? Kāpēc jāšūpo mana pārliecība, un jāliek man šaubīties???

---

Es vienkārši esmu nedaudz nikna... Vai var dusmoties uz kādu par to, ko viņš teicis manā sapnī?
Tfu, tīri vai negribas vairs iet gulēt...

Es to izdarīju! Pieteicos!
Tagad jācer, ka būs grupā palikusi kāda brīva vieta arī man. Ir taču jābūt!
Un vēl - ka dabūšu darbiņu pēc iespējas ātrāk, lai samaksātu dalības maksu, vai arī mamma būs ar mieru man tos 90 latus nosponsorēt...
Nē, nu kaut kur taču manai vietai vajadzētu būt!!!

Galvenais - nospiest podziņu pietiekami ātri, pirms vēl paspēju pārdomāt...

Errrrr...

Jā, gan! Ziemassvētku masku ballē būšu pirāts! Man tāda laimīga loze gadījās (aye, maskas lozējām, nekādas pašdarbības, savvy?)! Prieks nebūtu pat uz pusi tik liels, ja izvilktu Sprīdīša, Burvja, Šreka, Sniegbaltītes vai kādu vēl ne lapiņu.

Tā nu tagad iedvesmojos:
1. Vakar noskatījos POTC pirmo filmu. Pārējām kaut kā laiks nav sanācis un laikam līdz sastdienai arī nepaspēšu...
2. Visu dienu klausos Treasures Collection, jebšu tā teikt Pirates of the Caribbean Suites no visām trīs filmām...
3. Desktopu rotā baiss Klīstošais Holandietis. Gribēju arī smuku dārgumu karti ielikt, bet Holandietis tomēr smukāks...

Es laikam pārspēlēju :)

Zobens gan man kā no Sinbada piedzīvojumiem, bet labi, ka vismaz tāds. Brālis pacenties. Būšu kārtīga pirātiene :D

Beidzot mantas daudz maz sakārtotas un varu pievērsties ikdienišķākām lietām...

Te ir kluss. Ar roku sataustāms klusums. Tas nekas, ka tepat vilciens. Tas nav nekas salīdzinājumā ar to, kas bija iepriekš... Un neviens neslēgs gaismu agri no rīta tieši tad, kad vēlējos ilgāk pagulēt.

Kice vairākas reizes centās man iekost un reiz pat krāšņi uzšņāca, bet visu nakti pavadīja manā istabā un rītu - manā gultā. Gan jau sadraudzēsimies.

Tomēr nepamet sajūta, ka jāmācās dzīvot no jauna. Brokastis virtuvē man vēl kādu laiku būs kaut kas eksotisks. Tramvaji man uzdzen depresiju, bet arī braukt ar tiem būs jāpierod.

Nu, viss. Esmu sasodīti nogurusi un došos gulēt. Jā, gulta gan man milzīga - četri cilvēki ietilptu bez saspiešanās.

Manā istabā ir haoss... Dīvaina sajūta, skaitu stundas līdz vakaram... Ai, kā velkas laiks

Gandrīz jau biju aizmirsusi, kāpēc gribēju prom no šīs sasodītās mājas, bet vakar iedevu brālim pārlasīt to Skype saraksti, ar kuru viss (vismaz manā frontē) sākās. Viņš nesaprata... Es arī. Vēl joprojām.

Es: Nu labi! Bet kāpēc tad tagad tādas problēmas jātaisa?
Viņa: Tāpēc,ka tu vispār domā, ko runā?

Sorry, bet manai pārliecināšanai šāds arguments neder...

Pēdējā nakts manā vecajā dzīvītē... Jā, jā, jau rīt tai vajadzētu kļūt spožākai un saplauktotākai... Vai vismaz vajadzētu sākt tādai kļūt.

Vakar skatījos kādu pamatskolas mīļāko filmu. Ai, kā pēc tam sūrstēja!!! Toreiz man bija tik daudz cerību, tik daudz sapņu... Jau pārāk ilgi biju par tiem aizmirsusi. Ļāvos straumei, un tā mani arī paklausīgi veda. Tikai tagad... Tagad apjaušu to, kur esmu nonākusi, un tas nepavisam nav tas, ko redzēju savos sapņos...

Bet tagad es atceros. Tagad es atkal ticēšu, ka tas viss piepildīsies. Reiz jau biju pusceļā, bet tas bija sen un vairs nav taisnība. Tagad es sākšu no jauna, un, lai cik tāls ceļš līdz tam nebūtu vēl ejams, reiz arī man varēs pajautāt:

"So tell me what do you do when you realize all you're dreams have come true?"

Paskat, kā kūst!
Līst asaras lejup
un projām plūst.
Es palieku bez sejas.

Atkal uzdūros jautājumam Kā raud sliekas? Neviens tā arī nav spējis man paskaidrot...