Šodiena bija viena no tām, kurās viss krīt laukā no rokām, durvju ailas un sienas pašas skrien virsū un koncentrēšanās spējas līdzinās sniega segas biezumam šā gada novembrī.

Vēl nedēļa un viss mainīsies. Ja sāc kaut ko mainīt, tad arī viss pārējais mainās līdzi. Tad nu cerēsim, ka tas būs iemesls arī man pašai sakārtot sevi, savākties un ja ne sākt no jauna tad turpināt citādāk gan.

Tas ir noticis!
Ir datums. Ir vieta. Ir viss, kā vajag. 29. novembrī krāmēju mantiņas un pārceļos uz Čiekurkalnu. Viss pavisam jauns, nezināms un, jā, nedaudz biedējošs.
Bet istaba vienai, cepeškrāsns, zaļas sienas un JAUKI KAIMIŅI... Man vairāk arī neko nevajag. Un tagad varēšu aicināt ciemiņus, nebūs dzimšanas dienas jāpavada vientulībā (ne burtiski - šoreiz diemžēl)...
Nedaudz gan mana pasaulīte būs jāpārbūvē, jāsakārto un jāuzspodrina. Un labi, ka tā - jūtos jau nedaudz iesūnojusi. Viegli nebūs, to zinu, bet līdz Ziemassvētkiem visam vajadzētu būt kārtībā.
Un šoreiz asaru nebūs (solīt gan nesolu, pusotrs gads tomēr ir diezgan ilgs laiks...).

Tuvāk sirdij, tuvāk mājām...

Es jau gulēt neaizgāju... nemaz...
Miegs pat īsti nenāk, bet viss kļuvis tik neīsts un vakardiena tik tāla.
Smiekli un ledus pārsliņas sejā... Kā galu galā Kajs dabūja to ledus lausku sirdī? Caur aci, vai ne?


Ak, liekaties mierā... Šodien es nebūšu īsta...

Visu dienu nelika mieru viena dziesma. Melodija skanēja galvā, kaut atcerējos tikai frāzi "no hope at all"

Tā nu sameklēju šo dziesmu, atradu vārdus...

Give love to the ones who can't love at all
Give hope to the ones who've got no hope at all
Stand up for the ones who can't stand at all

Njaa..

Jau atkal... Un tā pēkšņi. Jēgas vairs nav. Nav nekā, kas būtu kaut nedaudz svarīgs.

Don't look good, don't feel good, don't do anything good.

Jau atkal mazpamazītēm zaudēju prātu. Nu to var sajust arī fiziski. Man šķiet, tā varētu justies pēc smadzeņu skalošanas.

Reizēm gribas kā celmam
Apsūnot lēni un satrunēt.
Nebūt, nezināt, nejust.
Vai akmenim ceļmalā,
Ko putekļi rušina dziļāk
Un dziļāk nebūtībā.
Un reizēm gribas, lai negaiss
Pret zemi savas dusmas triec
Tā, lai nekas pāri nepaliek.
Vien ledus varbūt
Un nevainīgs sniegs.


Un tagad tā gribas uz kādu SAKLIEGT!!!

- The world used to be a bigger place.
- World's still the same. There's just less in it.

AYE!

Es teicu: "Paldies, ka izdarīji tā."
Man atbildēja: "Bet es taču skatījos, ka tā būs labāk..."
Es pārtraucu: "Tieši tāpēc jau es teicu PALDIES."

Tad nu tik tālu jau... Pat PALDIES vispirms saprot kā "paldies"...

Vai varbūt es vairs nemāku to pateikt vienkārši un bez ironijas?

Par spīti visam, vakardiena bija tāda skumja. Var jau būt, ka ik pa laikam jābūt kādai skumjai dienai. Līdzsvaram.





Es tev neteikšu neko vairs, mans draugs,
Bet vēl pirms es izmetu sirdi,
“Man tevis pietrūkst, mans draugs,”
Gribēju, lai tu dzirdi.

Es jau varu aizmirst. Es varu izlikties, ka nekas no tā nav noticis. Viss būs kā senāk.
I can dream the rest away...

Bet tas viss cērt mazus robiņus. Tas teiciens par straumes saēsto akmeni var tikt saprasts arī citādāk. Reiz šie robiņi būs kārtīgs caurums, ko vairs nevarēs tik viegli neieraudzīt un nejust.

... un citi rok caurumus pašā...

Viņa nebrauks. Tomēr.
Skumstu, jo viņa nav bijusi uz nevienu manu koncertu. Skolas pasākumi neskaitās...
Priecājos, jo nevajadzēs uztraukties par to, lai viņa atrastu pareizo ceļu.

Viņa: Labrīt!
Es: Labrīt!
Viņa: Kāds jums šorīt laiks?
Es: Pagaidi... (iztūļājos laukā no gultas un aiztenterēju līdz logam) SNIEGS!!! Jums arī?!
Viņa: Kādi piecpadsmit centimetri. Koki nolīkuši līdz zemei. Elektrības nav... Laikam kāds negrib, ka braucu.
...

Neko darīt... Varbūt nākošreiz...

Atkal Rīgai ir apelsīnkrāsas debesis. Vairs jau nevajadzētu brīnīties. Man gan tās melnās ar sārtiem pušķīšiem patīk labāk. Bet par gaumi jau nestrīdas (vai patiesi?).

Man vairs nav aizkaru. Šodien pazuda. Tā vienkārši - atnācu mājās un aizkaru vairs nav. Nokāpa no stangām un ielīda veļas mašīnā. Labprātīgi.

Tagad sēžu te, tumsā un prātoju. Ja fizikas skolotāja nemeloja, no vietām, kuras redzu es, vajadzētu redzēt arī mani. Es tomēr ceru, ka ābele, kuras zari vēl rotājas ar lapām tieši aiz mana loga, pasargās manu privātumu. Kaut gan... Lai jau skatās ar'! Man nav žēl...

Nez kāpēc man pašai ļoti patīk lūkoties svešos logos. Nez kāpēc ir vieglāk, ja redzu, ka tur, ārā, arī dzīvo cilvēki. Pēkšņi nokļūstu viņu mazajās pasaulītēs. Pēkšņi saprotu, ka arī viņi gatavo vakariņas, skatās televizoru, atpūšas, strādā, audzina bērnus. Tāda silta sajūta.
Nē, nepārprotiet, man nevajag redzēt, kas tur dzīvo. Man pietiek ar tapetēm, aizkariem un lustru. Saldajam ēdienam virtuves plaukti ar rīsu,griķu un miltu pakām, garšvielu trauciņiem un perfekti sakārtotu šķīvju kaudzīti.

Jā, jā! Reiz man arī būs tāda virtuve! Un būsiet laipni gaidīti ielūkoties pa tās logu.

'Cause, I'm young and hopeless
I'm lost and I know this
I'm going nowhere fast that's what they say

aaand round and round it goes... Uz riņķi un uz leju. Kā tai pašai sniegpārsliņai. Kā noskalotai tualetes podā.

Tā laikam rudens vaina. Ja tas nebūtu tik skaists, es to ienīstu...

Es biju drausmīga.
Es biju ļauna un nejauka.
Esmu neprognozējama un nedaudz nelīdzsvarota.

Negribēju sakliegt uz cilvēku, kurš tikai izteica savu viedokli, bet es to izdarīju. Negribēju, lai vakariņas pārvēršas par strīdu, ar visu tam piederošo - kliegšanu, puņķiem un asarām, bet tās notika...
Un trakākais. Es negribēju atvainoties, kaut gan saprotu, ka manai rīcībai nebija ne iemesla, ne racionāla izskaidrojuma. Tā notika un viss. Tagad, kad esmu tālu prom no tā visa, mans prāts sāk darboties skaidrāk, un, jā, tiklīdz būs izdevība - atvainošos.

Es tikai gribēju, lai mani saprot. Bet situācija ir tāda, ka mani reti kurš saprot. Un, lūdzu, bez pārmetumiem. Kādam laikam kliedzienu gana...

Sveika! Sen neesam tikušies, tāpēc nolēmu Tevi apciemot.
Šonakt es atkal esmu Tevī. Tavs mūrim piekaltais skatiens atvēra man durvis. Droši vien jau biji aizmirsusi, kā ir, ka esmu. Nu, kā ir?
Pati vainīga, vai zini. Tev ir visas iespējas tikt no manis vaļā, bet tikmēr, kamēr to nesaproti, mēs kopā "lieliski" pavadīsim laiku.

Priecājoties Tevi atkal satikt,
Tavs Tukšums.

Sen neko labu nebija nācies atrast, bet šonakt...

http://tikainesakinevienam.lv/

Divreiz no aizkustinājuma sāku raudāt, pāris reizes iesmējos un smaidīju visu laiku...

Reiz dziedēju samīņātu un saplosītu sevi, vienatnē skaļi lasot Remarku. Es saprotu viņu un viņš - mani. Hallelujah!

Neviens cilvēks nevar kļūt svešāks pat to, kuru kādreiz esam mīlējuši... /Remarks/

Es lūdzu sevi un citus dot man pa pirkstiem, līdz ko atkal iedomāšos meklēt un lejuplādēt seriālus!
Filmas, labi. Filmas ir labas, baltas un nekaitīgas. Bet nekādu seriālu!!!

Tāpat mana dzīve ir pārāk atpalikusi. Jau atkal man tā neuzkrītoši atgādināja - mammai manā vecumā jau bija divi bērni...

Neliels ieskats tajā, kas top. Sen vārdi nav nākuši tik viegli un lapaspuses piepildījušās tik ātri... Ja tā turpināsies, oktobra beigās jau būs gala rezultāts ;)

- Visas pasakas ir no plastmasas.
- Mana omīte bija, atvainojos par izteicienu, aizvēsturiska un augstprātīga govs.
- Es nekad neesmu bijis kāzās, bet man šķiet, ka tur jābūt kūkām.
- ... man ienākot, [viņi] raudzījās ar tik pārmetošām sejas izteiksmēm, it kā es būtu iespļāvusi viņu tasītēs.
- Viņa uz visiem skatījās no augšas, un nekad neizrādīja, ka viņai tur, augšā, ir sasodīti garlaicīgi un vientuļi.
- Pirms mans dzīvesprieks bija izkūpējis gaisā kā balti trusīši burvju trikos.
- Vai jums ir gadījies, ka pēkšņi patiesība uzkrīt uz galvas kā brūkošas debesis un pamata zem kājām vairs nav? Vairs nav pat pie kā pieturēties. Bezgalīgs kritiens lejup, paraujot līdzi visu, kas bija šķitis īsts.

Es jau atkal kādu pazaudēju. Viņu - jau otro reizi. Kas ar mani notiek? Kaut kāda iracionāla greizsirdība. Kaut kas, kam nevajadzētu būt. Kaut kas, kam nevajadzētu mani satraukt.

Saku sev "saglabā vēsu prātu". Bet tas kļūst arvien grūtāk. Reizēm liekas, ka man to visu ar varu bāž acīs.

Traki ir. Bet es tikšu galā. Vai arī aizmirsīšu. Jebkurā gadījumā - būs labi...

Tikai tagad sapratu, cik ļoti man pietrūka tās sarunas. Par pusdienām. Par laika apstākļiem. Par spēlēm. Par fotogrāfijām. Par neko nopietnu. Vienkārši tā - lai zinātu, ka tur, ārpusē, vēl kāds ir...