Lūdzu, lai Dievs iedod man normālu prātu. Un viņš man sūtīja buljonu. Tagad manī atkal mājo miers.

Tā uzlādēt var tikai mūzika. Lai arī cik bezjēdzīga un sekla tā šajā gadījumā arī nebūtu. Varbūt tomēr Vēsmai taisnība - es esmu dzimusi, lai būtu uz skatuves.

Un tagad klusuma brīdis Tallinai. ... . Nez kāpēc šodien tā vairākas reizes tika pieminēta.

Nekad nebiju domājusi, ka cilvēki tā var iedvesmot. Ar to vien, ka viņi eksistē. Un atkal es viņu redzu. Un atkal man gribas ķerties klāt un kaut ko veidot. Un atkal es brīnos pati par sevi. Man prieks, ka es sev tāda esmu.

Vēl kas. Kaut kas top. Kaut kas liels, saturisks un piepildīts. Es tikai ceru, ka man pietiks enerģijas to emocionāli "aizvilkt" līdz galam. Pat ja tas mani izžaudēs kā saulē kaltētu karpu. Tādēļ es jau laikus atvainojos par gaidāmajām garastāvokļa nepastāvībām. Tas viss laba mērķa vārdā...

Lūk, tas viss pa gabaliņam no tā, ko gribēju teikt. Tāda drumstalu kūka. Labu apetīti!

Ko tik cilvēki neizdomā, kad nav īsti ko darīt...

Iztīrīju istabu un man vairs nebija ko darīt. Tā nu es spēlējos. Iekopēju iekš Google Translate tekstu latviski un iztulkoju to angļu valodā. Tad nokopēju gala rezultātu un iztulkoju atpakaļ latviešu valodā. Tekstu tik tikko var atpazīt...

Daži piemēri:
"Pilnam komplektam vēl vajadzēja, lai mani notriektu automašīna vai saspertu zibens." kļūst par
"Pilns komplekts joprojām ir nepieciešams, lai sasniegtu savu auto vai saspertu zibens."

"Varbūt pie vainas bija mans logs" pārtop
"Varbūt vaina bija pie mana loga"

"Pasniedzos pēc mūzikas centra pults un ieslēdzu" kļūst par
"Mācīta mūzikas centra pulti un ieslēdz"

"Brīnos, ka kuru laiku viņa vispār varēja paēst" nozīmē laikam to pašu, ko
"Brīnums, ka laikā viņa varēja ēst visu"

Un tā varētu turpināt un turpināt... Bet, lūk... Brīvais laiks ir piepildīts un jāskrien tālāk...

Pēdējā laikā visus manus brīvos brīžus galva pilna ar plāniem, iespējām un izmaksu tāmēm.
Es plānoju, pārplānoju, domāju, štukoju, spriežu, runāju, skatos... Nodomi labi. Nedaudz aktīvas atpūtas nedēļas nogalē. Nedaudz diskomforta un mērena deva aukstuma. Kaut kas no kultūrvēstures un dabas. Labi cilvēki un labi pavadīts laiks.

Tikai kāpēc visi pa vienam vien atsaka? Vai tiešām atteikt ir vieglāk, nekā pieņemt izaicinājumu? Piedošanu, nepareizi sastādīts jautājums. Vai tiešām atteikt ir LABĀK, nekā pieņemt izaicinājumu?

Galu galā... Ko es darītu viņu vietā? Ko es darītu, ja pati nebūtu viena no plānotājiem? Ko es darītu, ja viss nebūtu tik ļoti saistīts ar mani?

Nokaunos, palienu pagaldē un nosolos vairs nesūkstīties par kārtējo "nē".

Man nevilšus nāk prātā tas ticējums: "Kas citiem bedri rok, pats tajā iekrīt."
Kur nu vēl precīzāk!
Tagad manā istabā norisinās aukstais karš. Kluss, ar slēptiem ieročiem... No vienas puses tas šķiet pat nedaudz jautri, bet no otras... Kaut kā pietrūkst pat tie elementārie jautājumi "kā tev šodien gāja?", "kā vasara?", kas mani senāk tracināja. Un nemaz nerunāsim par "ar labunakti", "uz redzi" un tamlīdzīgiem sīkumiem. Nu, lai jau tiepjas un nerunā... Man arī ērtāk.
Patiesībā man viņas nedaudz žēl... Pati ievārīja šo putru, bet tomēr... Viņas vietā es negribētu būt. Mēs trīs kopīgi skatāmies filmas, ejam pastaigāties, ēdam šokolādi, gatavojam ēst, un tā var turpināt un turpināt... Bet viņa tikai sēž istabā un skatās televizoru... Nu, katram par savu rīcību tomēr jāatbild...

P.S. Man šķiet, ka vannasistabā gaismu viņa vakar atstāja speciāli. Jo pusotra gada laikā, kopš es te dzīvoju, nekas tāds vēl nebija gadījies...

- Daina? Vai tu esi slima? Tu izskaties savādāk nekā parasti!
Sakautrējusies pasmaidīju un pazudu savā istabā...

Paskatījos spogulī. Vairs sevi īsti nepazinu. Acis izskatās drausmīgi. Pietūkušas. Sasarkušas. Ar ziliem riņķiem....

Esmu bērnišķīga. Man esot jāpieaug...

Tagad vismaz zinu, kā jūtas cilvēks, ja viņu divi citi lamā pāris stundas no vietas. Un trakākais ir tas, ka man atlikušo šī gada daļu nāksies dzīvot ar vienu no viņiem vienā istabā... Un par ko? Par to, ka klausīju savus vecākus. Par to, ka gribēju tā, lai visiem ērtāk un labāk... Es meklēju jaunu dzīves vietu... Ar oktobri. Līdz tam vismaz vēl mēnesis jānodzīvo kopā ar cilvēku, kuru nosolījos izmest no savas dzīves...

Man reiz teica - nekad nevīpsnā. Tas agri vai vēlu nāk atpakaļ.
Jau atkal saprotu, ka tā ir. Man vienmēr bija licies, ka tādas 'savešanas' un 'savedējas' sastopamas tikai filmās. Ja ne tā, tad katrā ziņā nekas tāds ar mani taču neatgadīsies. Bet, ja 'savedēja' izrādās arī mana krustmāte...!

Reiz varbūt teikšu viņai paldies. VARBŪT!

Nekad, šķiet, neesmu uzskatījusi, ka esmu no zemnieku šķiras. Lai gan nezinu cik paaudzēs senču dzīves cieši jo cieši saistītas ar zemi, manī nav tās spēka. Nevajag pārprast! Es mīlu zemi, es mīlu savu senču mājas pat vairāk kā visu pārējo, kas man pieder. Es mīlu ierīkotos laukus, košās pļavas un biezos, neizbrienamos mežus. Es nezinu, kā varētu bez tā visa iztikt.
Bet... Jau pamatskolā reiz kāda meitene palūkojās uz manām rokām un teica: "Tu laikam mājās nemaz nepalīdzi strādāt!" Kā nu ne. Vienmēr esmu palīdzējusi. Mav mana vaina, ka esmu "padevusies" tāda smalciņa. Šauras plaukstas, šauras pēdas, pirksti sīki un teju vai caurspīdīgi - nemaz ne piemēroti smagam darbam. Klavierspēlei varbūt, arfai. Un mana ādas krāsa... Kādreiz smējos - tas ir mans aristokrātiskais bālums. Tas viss gan pēc kaut kādiem sen novecojušiem standartiem...
Un nesen... Izdomāju, ka jāpagatavo marinēts siers. Nu, tāds, kādu veikalā pārdod - sagriezts gabaliņos, eļļiņā, etiķītī... Mamma pagaršoja un teica: "Tu gribi smalkus ēdienus ēst, vai ne?" Apjuku. Jā, man patīk gatavot kaut ko vairāk par ierastajiem sausajiem kartupeļiem ar mērci un ribiņu zupu. Kukurūzas krēmzupa, vistas stilbiņi ar āboliem, vistas fileja ar ananāsiem saldā krējuma mērcē... Un, jā - marinēts siers.
Varbūt arī neesmu piedzimusi īstajā vietā un laikā. Var jau būt, ka man vajadzēja būt kādai mazai princesītei. Bet varbūt arī princesītēm reiz jāpaņem rokās siena dakšas, lai saprastu, ka dzīvē galvenais nav smalki ēdieni un greznas kleitas.


Tas ir kas vairāk. Dabas skaistums. Darbs. Ābeļu reibinošais smagums rudenī. Mājas. Ģimene.
Mīlestība. Liela, neizmērojama un beznosacījumu mīlestība.

Nevaru teikt ka par neko, bet tomēr ne par ko.

Dzīvoju pa mājām. Aizvakar daudz maz veiksmīgi nobeidzu 2. kursu. Astīte palikusi - vēl viens gads. Un pēc tam? Nav ne jausmas... Tagad atpūšos. Esmu pelnījusi tomēr.

Cik savādi. Vakar netīšām iedomājos par vienu cilvēku. Neesmu viņu satikusi teju saptiņus gadus, bet kaut kā atcerējos. Reiz viņš bija arī manā draugu lokā tajā pašā vecajā dr.lv, bet tad vienu dienu pazuda. Tā vienkārši - it kā nekad nebūtu bijis. Un šorīt saņēmu uzaicinājumu. No viņa! Vai nu man ir ļoti attīstīts domu spēks, vai arī viņš ir telepāts. Pasaule nebeidz mani pārsteigt...
Un ko tālāk? Neko... Dzīvosim - redzēsim! Viņam daudz garāki mati tagad..

Tikko atradu kādu papīra gabalu. No Kolkas - pirms gada. To rakstīju, lai tiktu galā ar dusmām un nemieru, kas manī mita. Rakstīšana lieliski palīdz ;)
Citēju:
"Šodien līst. Tik ilgi un smagi sen nav lijis.
Izdzina mūs laukā. Pie jūras pūta nežēlīgs vējš un viļņi elpoja tik smagi, gluži kā vecs astmātiķis. Saliju, bet man patika. Lietus lāses sejā vienmēr ir patīkamas. Aismiršanās.
Negribu domāt par neizdarīto. Kaut kur ieraktas Bārbera lamatas, kas nu pilnas ar ūdeni, jāpabeidz prakses darbs...
Skrienoši cilvēki aiz loga. Smieklīgi. Citādāk uz labierīcībām nevar tikt. Tomēr komiski. Ak vai, tikai ne salīt!!! Tikai nedabūt slapjas drēbes vai, nedod Die's, frizūru izjaukt!!!
Cilvēki ir savādi. Defaultā. Diemžēl. Vai par laimi...
Tikko man uzkāpa uz kājas. Nekādas reakcijas uz maniem vaidiem un kluso un "neuzkrītošo" lamāšanos. Niknums aug augumā. Tieši tāpēc rakstu. Tā ir vieglāk norīt to briesmonēnu - dusmas, aizvainojumu.
Jā, tagad ir miers. Miegs. Acis aizveras un domās, vismaz domās gribas būt kaut citur. Rīgā? Jā, varbūt arī Rīgā. Dusošā skaistule... Skumji...
Galvenais ir atrisinājums? Tikko dzirdēju. Nu nē... Galvenais ir process. Atrisinājuma tikpat labi var arī nebūt. Neviens no tā ncietīs. Vismaz nevajadzētu.
Saķēpāju roku ar pildspalvu. Tintojās maita.
Kaut ātrāk paietu šī nedēļa. Tad būs vieglāk. Būs. BŪS!!!, es teicu. Ak, tu man netici? Nevajag. Galvenais, ka es pati tam ticu. Vai arī tikai cenšos sev iestāstīt, ka ticu.
Līst. Vēl joprojām līst. Kā pa Jāņiem. Sasodīts!"

Apnikuši pussoļi un pusjūtas. Kaut kas veidots, bet nepabeigts. Kā saullēkta krāšņums melnbaltā fotogrāfijā. Kā ābolu pārsteidzīgs skābums. Kā galvas mājiens tiekai tāpēc, ka tam tā jābūt. Vajadzētu būt.
Gribas mīlēt tā, ka pazūd robeža starp debesīm un zemi, starp labo un ļauno. Tā, ka galva sagriežas un pamata zem kājām vairs nav. Gribas just ar visu sirdi un dvēseli. Bez prāta, kas saliek visu pa plauktiņiem un tur sirdi pavadā. Kam tās smadzeņu kartotēkas galu galā vajadzīgas.
Gribas mīlēt tā - pa īstam...
Un pat ja sāp, tad tā - pa īstam...




Un cik dīvaini Google Translate tulko...
Gribas mīlēt tā - pa īstam sanāk kā Will love it - really

Cerīgi...

Vakar tas beidzot notika! Es to izdarīju un esmu gandrīz pie veselas saprašanas. Turklāt, stāstot par saviem piedzīvojumiem, smējos kā kutināta... Varbūt pie vainas bija rums, varbūt nervi...

Tātad...
Pirmais cēliens.
Šogad man bija jāuzraksta un jāaizstāv kursa darbs. Kā jau kārtīgam studentam pienākas, atstāju visu uz pēdējām trim dienām. Rakstīju dienu un nakti. Negulēju un neēdu. Iedomājamies, otrdien no rīta jānodod. Ir otrdienas rīts... Man trūkst 4 apakšapakšnodaļas, kopsavilkums, un trakākais - man nav arī rezultātu un diskusijas!
Līdz vakarā pieciem top atlikušās apakšapakšnodaļas. Rezultātu un diskusijas nav joprojām. Nu neko darīt, nododu to, kas ir un apsolos nākošajā dienā no rīta atnest.
Dodos prom pusizvārīta un ar progresējošām halucinācijām.
Aizeju mājās. Apsēžos gultā. Atlūstu.
Pirmā cēliena beigas.

Otrais cēliens.
Pieceļos pirms pieciem no rīta tāda pati, kā aizgājusi gulēt. Jau atkal modinātāju pusdeviņos esmu kaut kā palaidusi garām.
Man ir mana lielā doma visu uzrakstīt, izprintēt un nodot jau kā darbu. Domāju ap deviņiem ierasties fakultātē. Nu, tā lai recenzents paspēj izlasīt vismaz tos rezultātus un diskusiju, jo aizstāvēšana kā reiz ir tajā pat dienā 13:00.
Tātad... sēžos, rakstu, rakstu rakstu... Pēkšņi attopos - pulkstens jau ir desmit un vēl pat darbs nav pabeigts. Par kaut kādu sagatavotu prezentāciju nemaz nerunāsim! Paralēli cenšos vēl izdarīt pēdējos secinājumus un uztaisīt prezentāciju. Galu galā pulkstens ir jau 12:15. No prezentācijas man ir tikai pirmais slaids, bet vismaz darbs ir pabeigts.
Sāku printēt. Līdz pusei tieku, kad saprotu, ka melnā tinte beidzas!!! Un es jaunu kārtridžu nopirku tikai pāris nedēļas atpakaļ!!! Laikam jau publikāciju printēšana prasīja savu... Nu, labi... Nodošu kā ir. Ko citu man darīt?
Prezentācija top pēdējās 15 minūtēs. Sametu iekšā teikumus no kopsavilkuma, dažus attēlus un gatavs. Izprintēju, lai laikā, kad citi runā, varētu izdomāt, ko runāt. Krāmējot mantas, atceros, ka man taču nav mapītes, ko turēt priekšā runājot. Kaimiņienes, no kuras aizņēmos iepriekšējo reizi, mājās vairs nav, un savu esmu veiksmīgi kaut kur pakāsusi. Neko darīt. Sametu visu mapē un dodos prom. Tāpat nedaudz kavēju.
Otrā cēliena beigas.

Trešais cēliens.
Ierodos piecas minūtes pēc vieniem. Nododu recenzentam izprintēto pusi darba un apsēžos. Klusi izvelku savus slaidiņus un it kā pārlasu. Grūti koncentrēties, jo sēžu pašā priekšā. Meitene norunā, aizstāv. Pieceļas sieviete, kas visu pasākumu "vada" un nosauc nākošo. Tā esmu ES!!! Pat nepaspēju sanervozēties. Pēkšņi pazuda visas emocijas, piecēlos un gāju. Jau jau tā lemts, tad jau... Norunāju ne pārāk spoži. It kā visu pateicu, it kā atbildēju uz visiem jautājumiem, bet...
Trešā cēliena beigas.

Epilogs.
Tomēr tagad laikam ir smagākais posms. Detoksikācija. Šodien neesmu dzērusi kafiju. Ne pilītes. Biju pieradusi pie 3-5 krūzītēm diennaktī. Varbūt tādēļ sāp un "griežas" galva. Un tik ļoti gribas gulēt. No visiem sasprindzinājumiem muskuļi sāp un spēka nav pat tik daudz, lai atvērtu ievārījuma burciņu. Bet pamazām lieku sevi pa gabaliņam atpakaļ... Būs jau labi!

Šodien visi mani kompleksi svin uzvaru. Rejoice, mani mīļie, rejoice!

Un es domāju, ka man tas vairs nerūp. Es domāju, ka varu ar to sadzīvot, bet nē... Jau atkal mokos pašpārmetumos. Kāpēc ar mani tā nav? Kāpēc man nav? Kāpēc man nekā nav? Neesmu pelnījusi? Laikam jau... Citu izskaidrojumu nevaru atrast. Esmu neglīta, neattīstīta un slikta, tikai mans kritiskais prāts bijis izslēdzies un es to agrāk neesmu pamanījusi? Bet es to neredzu vēl joprojām! Ja es zinātu, kas pie vainas, varētu strādāt, lai to manītu! Bet kas tad man to dos? Būs jāsāk iegādāt telpaugi un strīpaini mājas minči, lai būtu, ar ko piepildīt savas vientuļās dienas...

Varbūt pie vainas ir seriāls, kuru skatījos pēdējās dienas. Varbūt pie vainas ir ziņa, ka Baibai ir draudziņš! Nu, c'mon, viņa tagad tikai sesto klasi beidza, bet man vēl nav bijis neviena... Aaaa... Mani pārņem izmisums, turklāt tik ātri un spēcīgi, ka es pat normāli funkcionēt vairs nespēju.

Nožēlojami...

Un trakākais, ka tagad mierinājumu rodu kaut kādos izdomājumos un lieku lietā iztēli. No rīta teju vai sajutu kādu plaukstu guļam manējā. Teju vai jutu kādu cieši apskaujam mani no mugurpuses. Es vairs nespēju koncentrēties ne kursa darbam, ne kam citam. Es eju gulēt. Help! Es laikam patiešām jūku prātā...

Četri no rīta. Rakstu savu kursa darbu un tagad - nedaudz atpūšos. Piecas tukšas enerģijas dzēriena bundžiņas stāv uz galda. Man gan šonakt tikai trīs sanāca - vienu izdzēru jau no rīta, otru - brālis. Izdzēra taču...

Ir pavisam savādi... Jau vakar pa dienu mani vajāja halucinācijas. Neesošs negaiss no rīta, kas man neļāva gulēt. Nezvanošs vibrozvans, kuru dzirdēju, bet kura nebija... Ai, nu kāda esmu, ar tādu man jādzīvo... Nevaru pārcelties uz citurieni, ja sev apriebjos. Arī pasūtīt trīs mājas tālāk nevaru.

Un par atklājumiem? Es sapratu, ka mans kursa darbs ir daudz, daudz plašāks, nekā es domāju. Nabaga recenzents... Tur man ir ne tikai CDzFK, bet arī AAK un MBBK, turklāt arī tas vēl nav viss... Tur ir arī šis tas no vēstures, šis tas no mākslas, ekonomikas un ģeogrāfijas... Ak, jā... Arī liela daļa tiesību zinātnes... Nu neesmu aprobežota, neesmu...

Tāds kā nogurums, sāp plaušas un kakls, turklāt tagad nāk miegs...

Bet nekas... Pēc pāris dienām skriešu atkal...

Nu jau vakar vakarā bija ilgi gaidītais kora noelēguma koncerts. Sajūtas neaprakstāmas. Prieks un laime!

Hmmm... Man teica, ka es esot flirtējusi ar publiku... Nu, varbūt nedaudz pārspīlēju, bet gana labi iejutos lomā. Galu galā dziedāju jau par iemīlēšanos un mīlestību.

Heart and soul, I fell in love with you
Heart and soul, the way a fool would do,
madly
Because you held me tight
And stole a kiss in the night

... un kā tad savādāk...

Bet šovakar es šo to sapratu... Nav tā, ka es dodu un man vai nu dod vai nedod atpakaļ... Runa ir par durvīm - manas dvēseles durvīm. Lai labi uzstātos, izgāžu eņģes, salaužu piekaramo atslēgu un gāžu ārā visas savas emocijas. Loģiski spriežot, sanāk, ka durvis ir vaļā, tātad pa tām var ne tikai iziet, bet arī ienākt. Turklāt viss, kas ienāk, daudzkāršojas...
Nav nekā, kas pasargātu mani no sliktā, kas pat neklūp pāri slieksnim. Un tad sanāk tā, kā man vakar - pacelt balsi, izteikt indīgas piezīmes un aiziet uz mājām, nevienam neko nepaskaidrojot. Uz mājām , kas galu galā izrādās Caramel Rouge, kur kopā ar pavisam citiem cilvēkiem dzeru kokteiļus un man ir jautrāk, nekā jebkad (Labdien, mani sauc Pieplīts Pieklīde)...

Kā reiz (nezinu kur, kam un kāpēc) apgalvoju - es eju tur, kur mani gaida, kur mani vajag. Negribas man ne uzplīties citiem, ne sēdēt visu vakaru vienai galda galā, kad nespēju aprunāties pat ar galdiņa/dīvāniņa biedru... Ja nē, tad paldies un uz redzēšanos!

P.S. Kā jāsaprot? Uzrunāja MANI un vēl vienu meiteni vārdā, runājot skatījās MAN virsū un pārmeta kaut ko, ko es nemaz nedaru... Atļāvos iepīkstēties, ka es rīkojos pareizi un... Dabūju indes pilnu atbildi - es to neteicu tev, bet visiem... Nu, c'mon!

Nesen noskatījos filmu Meet Joe Black... Nu ko... Sen neviena filma nebija mani tā uzrunājusi.

Lūk, daži citāti:

Tad, kad tēvs dod padomu savai meitai...
"William Parrish: Love is passion, obsession, someone you can't live without. If you don't start with that, what are you going to end up with? Fall head over heels. I say find someone you can love like crazy and who'll love you the same way back. And how do you find him? Forget your head and listen to your heart. I'm not hearing any heart. Run the risk, if you get hurt, you'll come back. Because, the truth is there is no sense living your life without this. To make the journey and not fall deeply in love - well, you haven't lived a life at all. You have to try. Because if you haven't tried, you haven't lived."

...un tad, kad Džo Bleks vēlas ņemt Sūzenu sev līdzi uz lai kurieni dodas Nāve pēc atvaļinājuma:
"Joe Black: I don't care Bill. I love her.
William Parrish: How perfect for you - to take whatever you want because it pleases you. That's not love.
Joe Black: Then what is it?
William Parrish: Some aimless infatuation which, for the moment, you feel like indulging - it's missing everything that matters.
Joe Black: Which is what?
William Parrish: Trust, responsibility, taking the weight for your choices and feelings, and spending the rest of your life living up to them. And above all, not hurting the object of your love.
Joe Black: So that's what love is according to William Parrish?
William Parrish: Multiply it by infinity, and take it to the depth of forever, and you will still have barely a glimpse of what I'm talking about.
Joe Black: Those were my words.
William Parrish: They're mine now."


Ak, vai... Un reizēm domāju - kāpēc... Kāpēc tad ne man...

Ak, puķu zirnīšus vistas apēda... Var jau būt, ka tā roze tomēr nenokaltīs. Var jau būt, ka visas tās puķītes, ko aizvakar sastādīju, augs, zaļos un ziedēs krāšniem baltiem un violetiem ziediem... Var jau būt...

Bet nez kāpēc man tas vairs nerūp. Nez kāpēc tam vairs nav tādas nozīmes kā pirms pāris nedēļām. Var jau būt, ka beidzot kļūstu pieaugusi. Var jau būt, ka mana nākotne ir atgriezusies. Var jau būt, ka pie "vainas" ir manas skaidrā un neskaidrā prātā piedzīvotās sarunas un diskusijas. Var jau būt, ka visas tās filmas, ko pēdējā laikā esmu skatījusies, ir iedvesušas manu zudušo pārliecību. Var jau būt, ka tā bija mana iedvesma, kas lika man sēdēt virtuvē pilnīgā klusumā līdz pat pusvieniem naktī un rakstīt un atdeva ticību tam, ka es kaut ko varu.

Var jau būt, ka es... Var jau būt, ka tie pārējie, kas man apkārt...

Var jau būt, ka tie mākoņi, kas lietu nes, aizslīdēs garām...

Jau pusaudzes gados biju radusi bailīgi noliekt galvu un griezt ceļu tām, kas neskatījās sev sem kājām, kam pašapziņa ar varu rauj pogas vaļā. Biju pieradusi un mani tas nesatrauca, bet tagad...

Es tagad pati jūtos kā tā, kam dod ceļu. Vai vismaz man tādai gibētos būt. Piekrītu, nevalkāju zīmolotu apģērbu, nelietoju dārgo selektīvo kosmētiku, neapmeklēju fitnesa klubus, bet tas manu vērtību manās acīs nemazina. Es zinu, kas esmu, un ar to man pietiek.

Tomēr šodien es nokāpu no trotuāra, lai skaļā četrotne neuzskrietu virsū. Pirmo reizi es aptvēru, ka negribu paspert soli sānis un griez ceļu, bet no otras puses... Varu derēt, ka mana nepakļaušanās nerakstītajiem likumiem tiktu bargi sodīta. Tā nu nokāpu no asfaltētās ietves, pazeminot savu pašcieņu par pāris punktiem.

Kādreiz tā bija mana ikdiena. Kāpēc gan TAGAD man tas tā rūp?

Suddenly I see
This is what I wanna be
Suddenly I see
Why the hell it means so much to me?

Nu... Nekas īpašs nesanāk... Es sakārtoju istabu - tā ir daļa no solījuma. Es to negribēju, bet izdarīju. Bet... Jāatzīstas, neizdarīju visu, ko vēlējos. Ko vajadzēja... Bet man ir attaisnojoši iemesli... Vismaz es domāju, ka ir... Bija jāatzīmē viss, kas pēdējā laikā noticis. Erasmus dara brīnumus, bet... Not for me, teikšu... Esmu pārāk iesakņojusies Latvijas zemē, visi mani senči bijuši zemnieki, tas ir pārāk dziļi visās hromosomās ierakstīts...

Par būšanu un nebūšanu... Būs interesanti rīt no rīta lasīt, ko esmu sarakstījusi...

Pāris minūtes pirms gulētiešanas man radās lieliskākā doma ever... Reiz jau mēģināju padarīt savu dzīvi harmoniskāku. Sakārtoju istabu, sakārtoju pasauli ap sevi. Centos sakārtot sevi... Uz brīdi izdevās, bet nu jau pamazām viss aizmirsies...

Tātad, kāda ir mana dižā ideja. Es beidzot kļūšu pieaugusi! Katru dienu pārkāpšu sev pāri un izdarīšu kaut ko, ko patiesi vajag nevis tikai to, ko gribas darīt... Tāda mana mazā apņēmībiņa...

Nu, tā... Wish me luck un ar labunakti! Ar rītdienu sāku jaunu dzīvi!!!

I did it, I did it!

Šovakar bija mana ilgi plānotā, gaidītā/negaidītā pastaiga pa Vanšu tilta margām..........

Dzīva vēl esmu, tas ir pozitīvi... Bet vispār - tur augšā ir pārsteidzoši viegli staigāt. Nereibst galva no Daugavas līgošanās zem kājām. Nemisējas līdzsvars. Tuklāt bija roka, pie kā turēties...

Žēl, ka nebija vēja... Varbūt tāpēc tas nebija īsti tas, ko biju gaidījusi... Nebija tāda vēja, kas izpūstu visu slikto, visas nomācošās domas, nopūstu to akmeni, kas guļ uz sirds... Kā tādai Keitai Vinsletai Titānika priekšgalā...

Toties, kad atnācu mājās, adrenalīns bija pagaisis un nācās sastapties ar visām tām bailēm, ko biju apspiedusi.... Rokas drebēja un kājas bija nejūtīgas... Esmu to izdarījusi un nekādi solījumi mani vairs nespiež to darīt otru reizi... Man vēl ir brāļa motocikls, būs kurpītes skriešanai... Turklāt globālās sasilšanas dēļ vētras kļūst par arvien biežāku parādību ;)...

Būs mana brīvība... Būs...