Uz mežu neaizgāju... Tātad neko arī somā neieliku... Kāpēc?
Tāpēc, ka mājās ir jēga! Tāpēc, ka mājās es varu redzēt, ka tam, ko es daru,ir arī rezultāts! Tāpēc, ka ir kaut kas, kam būt. Gribas redzēt, kā tās mazās sēkliņas, ko iesēju, pāvēršas pa smaršīgiem puķu zirnīšiem. Gribas redzēt, kā roze, kuru iestādīju, uzzied lieliem, asinssarkaniem ziediem. Un vēl tik daudz darbu, ko izdarīt... Tik daudz lietu, kam būt...

Bet mamma nesaprata... Un es arī nepūlējos paskaidrot, jo... Negribējās dzirdēt to vilšanos viņas balsī. Negribējās atskaitīties par asarām, kas sariesās acu kaktiņos... Gan es pati tikšu galā. Kā vienmēr...

Skolas laikā viens no šausminošākajiem murgiem bija ierasties skolā un atklāt, ka sācies eksāmens... Šodien man šķita, ka neesmu pamodusies. Ka vēl arvien guļu un murgoju. Nedaudz nokavējusies ieskrienu auditorijā, visi sēž ļoti klusi un nopietni, visiem priekšā noliktas baltas, apdrukātas lapas... Un es dzīvoju pilnīgā pārliecībā, ka kontroldarbs būs tikai nākošnedēļ........ Pamosties tā arī neizdevās...

Reizēm šķiet, ka man ir atmiņas zudumi. Iztrūkst gabaliņi manas dzīves. Ja to tā var nosaukt...

Ko vēl šodien sapratu... Es nezinu, kas esmu, bet zinu, kas vairs neesmu... Es vairs neesmu cilvēks... Es esmu kaut kas saņurcīts, saskrāpēts, samīdīts, ieplēsts un sašķaidīts, kas ieslodzīt cilvēkveidīgā ķermenī...

Rīt iešu uz mežu... Nezinu, ko likšu somā un vai vispār kaut ko likšu... Un grbas izrunāties ar mammu. Tikai bail, ka viņa nesapratīs. "Kā tu kaut ko tādu vari teikt?", "Pilnīgas muļķības" nav tas, ko man vajag dzirdēt... Ja būs tā, tad zinu, ko likšu somā...

Ak, piedodiet, ka esmu bijusi ar jums....

Sajūta kā cietumā. Nezinu kāpēc, bet gribas prom. Gribas izlauzties. Gribas brīvību...

Un es cenšos... Datora desktopu rotā attēls, kurā kaija ar atplestiem spārniem traucas pāri okeānam. Ausīs skan A Beautifu Lie, kuru pagriežu skaļāk, līdzko šķiet, ka ausis pieradušas. Nez kāpēc tā dziesma man šķiet piepildīta ar brīvības sajūtu... Tā man vienmēr licies...

Bet nekas nelīdz. Galva kā piebērta ar sakarsētām smiltīm. "Jaukie" laikapstākļi nozaguši manu vēju. Manu brīvību..

Once, once
I knew how to look for you
Once, once
But that was before
Once, once
I would have laid down to died for you
Once, once
But not anymore.

Skumji... Bet varbūt arī ne tik... Viss mainās. Visam ir jāmainās! Tikai reizēm tas notiek pārāk strauji. Tādos brīžos gribas ierauties kaktiņā un iestrēgt šajā brīdī. Šobrīd.

Bet mani jau nesaprot...

Reizēm rūpes izklausās pēc pārmetuma un pateicība pēc nosodījuma... Piedodiet, ja mans prāts visu iztulko pa savam. Ja labi grib, kaut ko sliktu var atrast visur. Un to tas arī nenoguris dara. Muļķītim gūti ieskaidrot, ka daudz labāk visur meklēt labo... Reizēm gribas būt naivai aitiņai, kam viss un visi ir labi un skaisti. Bet reizēm šķiet, ka es (pieļauju, ka mana sirds) un mans prāts ir kā diena ar nakti - prāts racionāls un pesimistisks, bet sirds - optimistiska sapņotāja... Un tā nu viņi uz maiņām strādā... Nez, citiem arī nākas tik bieži nožēlot izdarīto/neizdarīto? Ja klausu sirdij, prāts pēc kāda laika pīkst: "Tā nevajadzēja, tā nevajadzēja..." Ja klausu prātam, kad sirds nāk pie teikšanas, atkal nav labi...

Jā... Kā tad mani var saprast, ja es pati sevi reizēm nesaprotu?

Laikam jālabo kāda manis pieļauta kļūda, t.i. jāpaskaidro, kas ar mani norisinājās Lieldienās, jo turpmākos notikumus bez tā grūti izprast.

Tātad Lieldienas. Viss sākās jau 9. aprīlī, Zaļajā ceturtdienā. Foo Fighters ir dziesma Over And Out.

Are you there?
Do you read me?
Are you there?
I don't feel you anymore

Nez kāpēc es to klausījos atkal un atkal todien. Mana savaldība bija zudusi. Es vairs nesapratu, ko darīt, kā uzvesties. Viss, ko sapratu, es negribu būt tur, kur biju. Negribēju darīt to, ko darīju. Vakarā man vajadzēja braukt mājās. Bet es to negribēju - gribējās iesēsties pirmajā autobusā un doties velns sazin kur... Vēlāk mans brālis man jautāja, no kā es gribu bēgt? Es nezinu, no kā, tikai saapratu, ka patiešām gribu bēgt.

Nākošais rīts. Mammas vārda diena. Pirmā doma, pamostoties - man nav vairs jēgas. Zudusi visas manas dzīves jēga. Nevienam manis tā īsti nepietrūktu. Nevienam es neesmu vajadzīga. Tā vien gribējās raudāt. Man vairs nebija nekā. Melnais caurums! Nekādu nākotnes vīziju. Nekā... Tukšums... Vēlāk man teica, ka, iepējams, tā bijusi tikai ēna, kas piestājusies priekšā manam ceļam un neļauj sasktīt to, kas aiz tās. Un tad zūd cerība. Zūd motivācija kaut ko darīt, jo kāpēc gan? Ja jau man nav nākotnes...

Lieldienas es ignorēju. Tā pavisam vienkārši izmetu no galvas. Un tad atpakaļ uz Rīgu. Parunājos ar Dacīti. Tūlīt sāskies nodarbība, bet es raudāju. Kaut kā to visu apspiedu un dzīvoju tālāk. Laikam jau Tallinā viss sasummējās. Pieķēros korim, jo domāju, ka mani tur vajag. Vieta, kur man ir nozīme. Bet kļūdījos. Nevienam mani nevajadzēja. Un tad es sabruku. Vakardienas apskāvienu uzskatīšu par zīmi, ka mani tomēr šeit vajag...

"Daina," man sacīja, līdzko iegāju pa durvīm, "panāc šurp." Mani paņēma aiz rokas un cieši apskāva. Kakla skriemeļi teju nesāka sāpēt.

Viņš saprata. Viņam ir jāsaprot. Lai nu kuram, bet viņam ir jāsaprot...

Un atkal man jāpārdomā, vai varu teikt visu, ko domāju un ko jūtu. Viņš neko nezinātu, ja viņam nebūtu pateikuši. Bet varbūt labāk, ka viņš zina? Ka saprot?

Bet man ļoti nepatīk cilāt vecas lietas, ko tik ļoti esmu centusies pieņemt un aizmirst. Pat ja nemaz nedēļa vēl nav pagājusi. Un atkal atcerējos pa to SMS pagājušajā vasarā. Nu, nebija man tas vajadzīgs, nebija...

Nu jau jāsaka vakar atgriezos. Četras dienas pa kaimiņzemi Igauniju. Auksti, bet skaisti. Un mazliet neīsti - kā Holivudā...

Tādu dažādību reti gadās piedzīvot - no pašas augšas līdz apakšai un otrādi. Vismaz es esot patiess cilvēks. Jā... Bet tajā brīdī negribējās būt patiesai. Gribējās melot, izlikties. Nekad man tas īsti nav sanācis. (Nez ko man tas atgādina...?)

Un viss, ko es gribēju, bija... Kā lai pasaka - "paldies" varbūt... Tā, lai es zinu, ka sevis iztukšošana bijusi kā vērta. Tā, lai es zinu, ka man ir nozīme. Ka ir nozīme tam, ka es esmu. Dažiem pietiktu tikai ar savu pārliecību. Man nē. Un tad tikai ņem, ņem, ņem no manis, un es tikai dodu un dodu, un dodu... Bet atpakaļ neviens nedod, un tad ir tukšums - tukšums, kas sāp. Tik ilgi raudājusi laikam nebiju kopš zīdaiņu vecuma - kādu stundu no vietas noteikti. Un par ko? It kā ne par ko, bet tajā pašā laikā - par visu. Par sevi. Par savu vietu. Par nozīmi, kuru kļūst arvien grūtāk saskatīt. Vēl joprojām viss ir tumšs un melns. Nekādas gaismas tuneļa galā. Nekādu nākotnes ilūziju.

Viens labums tam visam ir. Varu būt tāda, kāda esmu. Darīt, ko gribu. Izskatīties, kāda vēlos. Nav vairs jāuztraucas par to, ko domā citi. Par to, kā vēlāk tiem varēšu paskatīties acīs. Varu gulēt uz grīdas, ja vēlos. Varu izripot no gultas, ja vēlos. Varu teikt visu, kas uz mēles. Ja vēlos. Nav vairs svarīgi, vai mani kāds sapratīs...

Un vēl kas... Gribu iemācīties spēlēt ģitāru. Atā nadziņi, esiet sviecinātas tulznas! Bet ir tā vērts...

1. Enerģijas nezūdamības likums.
Vēlējos taupīt naudiņu, neizmantojot sabiedrisko transportu. Labāk videi un it kā izdevīgāk... Tikai tagad izsalkums māc biežāk un spēcīgāk... Nez, kas galu galā ir izdevīgāk???

2. Spoguļi.
Man ir paveicies... Man ir veseli divi spogulīši:)... Es te nerunāju par nopulētiem metāla gabaliem vai apsudrabotiem stikliem. Viens spogulītis manai fiziskajai pusei, otrs - emocionālajai. Paldies maniem spogulīšiem par iespēju paskatīties uz sevi no malas:)...

3. Dilemma.
Šodien man pukstēja auss... Tāda nepatīkama sajūta... Man teica - dzenis, es teicu - ezis (pukst taču!). Dzenis pēc tārpiem ielīdis, ezis - sēnes lauzt. Grūti pat pateikt, kas būtu labāk - manā labajā ausī samitinājušies tārpi vai samicēlijojušās sēnes....

Oi, Dievs pasarg... Macarena skan manās skandiņās... Aaaaaaiii.........

P.S. Ir pilnmēness... Jau atkal notiek dīvainas lietas... Un šoreiz pavisam dīvainas... SASODĪTS!!! Kas ar mani notiek? Kas notiek ar citiem? Un kāpēc viss ir tieši tā, kā tas ir? Viņam bija gandrīz balts džemperis un, jā, tēja bija garšīga... Lai arī man melnā tēja negaršo... Turklāt skanēja tā dziesma... Nu nevajadzēja, ai, kā nevajadzēja šodien atkal to filmu skatīties...

Have I lost my mind? Again? Putni galvā un būrītis pie rokas!

Sarakstos ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem no visām pasaules malām. Sākumā tas mani mulsināja, bet es nodomāju, pie velna... Un tā nu tagad mani pārņēmusi kārtējā atkarība... Nu neko darīt...

Mans jaunais dzīvesveids jau atstājis pirmās sekas... Pēdas nosalušas, bet zeķes uzvilkt baidos... Būs jāiegādājas vairāk mazā izmēra plāksteru. Turklāt, veicot ierasto ceļu kājām nevis ar trolejbusu, patērējas vairāk enerģijas, tādēļ arī ēst gribas vairāk... Var jau būt, ka tā tam arī jābūt...

Vakar piebeidzu Midnight Sun... Damn.. Nav vēl pabeigta... Esmu nedaudz dezorientēta un apjukusi... Kā zvēriņš, kas no krātiņa izlaists ilgi kārotajā brīvībā un nu vairs nesaprot, ko ar šo brīvību iesākt...

Jā, jā... Pat tur... Mēness gluži izdilis. Laikam arī viņam taupības režīms.

Šodien atkal kārtējo reizi pavasaris parādīja savu jauko un silto vaigu. Diena izskatījās drūma un tā vien vilka uz lietu. Aizgāju nosnausties, pamodos un, tavu brīnumu! Spīd saule un debesīs nav neviena mākonīša. Lūk, ko nozīmē pusstunda.

Pastaiga. Ieelpoju silto pavasara gaisu. Tikai tagad kājas sāp, kā vecai tantei... Tas uz laika maiņām, kā viņas mēdz teikt. Nu jā... Lietus gāzes rīt mani nepārsteigtu.

Kas vēl... Steidzami jāatrod darbs. Šodien iedomājos - jau kuro nedēļu mamma man naudu nedod, iztieku ar vecās mammas doto... Nožēlojami - pārtieku no viņas pensijas. Man ir kauns...

Man nav daudz laika. Elīnai pateicu, ka tūlīt iešu gulēt. Tomēr man jāpieraksta. Galva nav miskaste, kā skolā mēdza teikt...

Šodien man jautāja - kas ir īstenība.
Īstenību ir daudz - katram sava. Īstenība ir tas, kas notiek. Un te man radās visai vienkāršās patiesības...

- Viss, ko redzam, ir gaisma.
- Viss, ko dzirdam, ir gaisa svārstības.
- Viss, ko sajūtam, ir ķīmija.
- Laiks ir kustība.
- Telpa ir ilūzija.

Īstenība sastāv no visa tā, bet... Tas viss ir tikai enerģija. Ņūtons jau sen teica, ka tā nepazūd un nerodas no jauna. Ko sēsi, to pļausi jeb dots devējam atdodas...

Pasaule ir vienkārša. Mēs tikai to apzināti vai neapzināti sarežģījam. Ticēt nozīmē būt pārliecinātam, zināt, ka tas, kam tici, bija/ir/būs noticis īstenībā. Bet īstenību paskaidroju iepriekš.

Galvenais ir ticēt!!!

... un pēc tam - miers.

Tagad ir miers. Uz kādu laiku...

Piedzirdu brēcošo sirdsapziņu ar nomierinošu tēju un izmetu no galvas visu, kas man šodien būtu jāizdara. Atkal samilza tumši mākoņi un aizsedza sauli. Ik pa brīdim var manīt nomaldījušos sniegpārsliņu, vientuļu un bezcerīgu, dodamies pretī iznīcībai. Pavasaris, draugi...

Būss slikti vai nebūs? Teorētiski jau visu esmu izdarījusi, bet prakstiski...? Gan jau kaut kad noskaidrošu... Ka tik nesanāk par vēlu. Un tad vēl darba meklējumi... Es zinu, ka visu ņemu pārāk nopietni un reiz tā "Neprāta cena" būs samaksāta. Bet dīvaini... Bez šiem pārdzīvojumies es nejūtos īsti dzīva... Šķiet, tāpēc jau es radu problēmas prakstiski no jebkā. Laikam jāmācās dzīvot "vieglāk".

Rejs dzied par tukšumu. Un es viņu saprotu. "There's a lot of things that can kill a man, there's a lot of ways to die", viņš dzied. Taisnība. Ēdu aizdomīgi rozā jogurtu un cenšos nedomāt par to tukšusmu manī, kas pirms pāris dienām piedzimis un tagad pacietīgi aug un barojas no manām neveiksmēm.

Šorīt gandrīz sasitu savu spoguli. Netīšām ar roku nogrūdu no skapīša. Parasti neesmu māņticīga, bet šoreiz pārbijos nepajokam. Tajās sekundes simtdaļās, kurās spogulītis veica gandrīz pusotru metru garo ceļu līdz grīdai, paspēju jau iedomāties "Kaut nu nesaplīstu" un iztēloties sevi, vācot smalkās lauskas. Nez kāpēc man ļoti nepatīk spoguļu lauskas. No salauztiem spoguļiem pretī lūkojas salauzta seja. Tava, mana, mūsu...

Gandrīz... Plastmasas ietvars pagalam, bet abi spoguļi veseli. Veiksme, laimīga sagadīšanās? Bet varūt vienkārši ietvars bija veidots tā, lai novirzītu satricinājumu no stikliem. Ietvars glāba stiklus, pats iedams bojā. Varonīgi...

Ja tā padomā... Ko gan es te rakstu? Par varonīgiem plastmasas gabaliem? Par savādo jogurtu, kas maksāja nieka astoņus santīmus? Par to, cik gan viegli ir mirt?

Es rakstu par to pašu. Joprojām. Par bezspēcību... Bezspēcību laika, gravitācijas, likteņa priekšā.

Un es krītu ceļos, noliekdama galvu, pār kuru šorīt sabrukušas debesis.....

Esmu pārgurusi. Pēc vairākām vienmuļi nostrādātām stundām laboratorijā tā vien gribas gulēt. Daudz un ilgi... Pat staigāt vairs nav spēka.

Un prātā nāk pēdējā laikā redzētais. Šorīt sazin kādas grupas sazin kādas dziesmas videoklipā bija attēlots ievainots ASV karavīrs tuksnesī. Viņa biedrs cenšas viņu glābt. Nezinu, kā viss beidzās... Un vakar... O.C. otrās sezonas pēdējā sērija. Viņa, šķiet, nošāva Viņa brāli... Atkal jau tā bezspēcība... Un tad es atcerējos visas tās reizes, kad sapņos esmu bijusi sašauta, sadurta vai slīkusi. Nekādu sāpju. Pārņem miegs, klusums un tumsa. Bet pēdējā doma, zaudējot samaņu - kaut kāds ieraudzītu, kaut kāds palīdzētu un, visbeidzot, kaut paspētu glābt. Jo tas ir viss, ko varu darīt. Nav spēka kliegt pēc palīdzības. Nav spēka pat pakustēties. Nav vairs varas pār savu ķermeni. Tikai bezspēcība...
Punkts.
Nē, daudzpunkte...

Pēdējās dienas nācies dzīvot citu mākslīgās, scenāristu izdomātas dzīves. Uz brīdi sāku pat domāt, kāpēc gan manā dzīvē tā nenotiek... Tagad es sapratu - es to nemaz negribu! Līdz ko viss nokārtojies un varētu parādīties titri "... and they all lived happily ever after..." kaut kam ir jānotiek tādam, lai viss būtu tik pat sačakarēts kā sākumā. Vai vēl trakāk... Un tas viss tikai tādēļ, lai noturētu skatītāju pie TV ekrāniem. Dusmas pašai uz sevi, bet, lai izdzēstu atlikušās sērijas, nebija gana apņēmības. Sēdēju pie datora slapjiem vaigiem un pilošu degunu. Nožēlojami...

Vismaz tagad sezona beigusies... Līdz ar pēdējiem kadriem sāku jau meklēt nākošo, bet nē... Nolēmu padzīvot arī savu - neuzrakstīto, neideālo un nebūt ne tik interesanto dzīvi. Neviltotu... ĪSTU...

Nu ko... LAIKS DZĪVOT!

Ironiski...:D Nez, ko par mani tagad nodomātu Jans...

Viss ir sajucis. Tagad es esmu tā, kas sēž aiz aizslēgtām durvīm. Tagad es esmu tā, kas sper zemes gaisā no niknuma. Tagad es esmu tā, kas spītīgi klusē, bet, ja tomēr jārunā, tad klusi - lai nedzird, ka balss dreb. Dots devējam atdodas jeb nevēli citam to, ko pats sev nevēlies.

Sasodīts! Kāpēc man patīk klausīties tādas dziesmas?

If you love her let her go
She sings beautiful and slow
A tune that only caged birds know

Nu jā, manā playlistē pēdējā laikā atrodas Jon Foreman, Jeff Buckley, Damien Rice un Ray LaMontagne. Nežēlīgi, bet skaisti. Arī tagad - Be here now... Laikam būšu ko nelāgu ieēdusi vai saķērusi, piemēram, sabiedriskajā transportā.

Arī pati esmu sajukusi. Gan es, gan mani sapņi, gan visi nākotnes plāni. Un man gribas mainīties! Es mainos! Tikai... Reizēm man šķiet, ka tā vairs neesmu es. Esmu kļuvusi sveša pati sev. Slikti... Bet vai tas ir slikti pat tad, ja man mana jaunā Es patīk? Tas liek smadzenes nopūlēt liekā domāšanā, turklāt man tie morāles (vai kā viņus tur) principi nav tik labi pārzināmi, lai saprastu, vai rīkojos pareizi vai nē. Ar tādām dziļām pārdomām došos gulēt. Varbūt atkal nosapņošu ko tikpat nejēdzīgu kā pagājušo nakt. Starp citu, sapnī izskanēja teiciens "Jā, pāris alu laikam noderētu...", un ko neteiksi, šovakar patiešām dzēru alu!

... tas ir klāt... Un atkal mani glābj spīdīgās, dzeltenās tabletītes. Un arī tās baltās... Un zilās arī... Tikai tagad tā kā uz miegu vien velk...

Un es jau cerēju, ka tas ir garām... Galu galā kopš 2007. gada rudens gana daudz laika pagājis. Jā, toreiz aizlaidos no angļu valodas. Citreiz sanāca aiziet jau pēc pirmās vai otrās stundas. Protams, ar medmāsiņas zīmi. Reiz, pamatskolā, pārbiedēju visu klasi, jo no sejas bija pazudusi krāsa. Arī šodien droši vien bija tāpat, tikai biju uzkrāsojusi lūpas. Tas varbūt mani paglāba no pārdevējas jautājuma, vai ar mani viss kārtībā. Kā var būt kārtībā, ja asaras līst aumaļām bez iemesla un tik tikko spēju noturēt ūdens pudeli rokās? Bet nu ir labi... Labāk.

Stāsta morāle - ēdiet, bērni, brokastis!

Šodien sniga. Neprātīgi. Par spīti saulītei, kas arī gribēja paskatīties uz Zemes apbrīnojamo reljefu caur mākoņu spraudziņu. Uz brīdi tas viņai pat tika atļauts. Pagājušo nakti sapnī redzēju pavasari, bet pamodusies secināju, ka sniega sega kļūst tikai biezāka. Labs nāk ar gaidīšanu...

Pārsteidzoši, cik daudz var izdarīt, ja dara, nevis čīkst - cik ļoti to negribas darīt. Velns visbiežāk nav tik melns kā to mālē. Pāris stundu laikā paspēju izrunāties par kursa dabu, māsīcas vietā nopirkt dāvanu viņas krustmātei, nodot romāna manuskripta fagmentu kādai pārāk saprotošai "kritiķei" un aizbraukt pie draudzenes pēc solītās blūzes, jo viņa par mani bija pilnīgi aizmirsusi. Nu, viņai ir attaisnojums - no Austrijas atbaucis viņas draugs. Visai bieži nesanāk tikties. Es gan laikam ko tādu neizturētu... Bet viņiem ir plāni - pēc bakalaura grāda saņemšanas kāzas, trīs bērni un laimīga dzīve līdz mūža galam. Kopā, es ceru... Ja tas nebūtu pēc apmēram pusotra gada, es pat to saprastu... Bet... Zinot draudzeni, man bail, ka skaistās mākoņu pilis vēji neizdzenā. Reizēm iestāstu sev, ka tā nav mana darīšana, ka tas viss uz mani neattiecas. Varbūt arī ir vērts riskēt, nevis pēc tam domāt - kā būtu, ja būtu... Varbūt vienkārši esmu nedaudz greizsirdīga, jo, ja godīgi, pati labprāt būtu viņas vietā... Protams, bez maršruta Rīga - Vīne izmantošanas pāris reizes gadā, lai svešajā valstī paviesotos no pāris dienām līdz pāris nedēļām. Kā jau rakstīju, laikam ko tādu neizturētu.

Šodien vēl sapratu kādu pārsteidzošu lietu. Es izbaudu stresa situācijas! Nevis tās, kad apjēdz, ka eksāmens ir pēc pāris stundām un vēl jāizlasa piecas nodaļas, nemaz nerunājot par iemācīšanos. Es runāju par tām, kurās daudz lietu jāizdara stipri limitētā laika sprīdī un prasa pamatīgu, bet zibenīgu plānošanu un lēmumu pieņemšanu. Atbildība un mērķtiecība. Mobilais telefons un skrējiens pa puteņojošu Rīgu. Pēkšņi viss it kā nostājas savā vietā. Viss un visi ir tieši tur, kur tos meklē. Patīkamo satraukumu nespēja kliedēt pat kavējošais trolejbuss, kas prasīja gandrīz pusstundas stāvēšanu pieturā un vērošanu, cik dažādi cilvēki apsnieg. Un nosalušas ausis un plaukstas.

Ak, jā... Es izskatoties labāk un smaidot biežāk. Es pat zinu, kāpēc! Bet neteikšu... Pat te ne :P

P.S. Man vēl jopojām R taustiņš niķojas, tāpēc "r" buta iztūkums nav uztveams pa manu pavišību... Rrrrrrrrrrrrr.... :D :D :D

Mans pleijeris ir dīvains... Viņš pārāk bieži atkārto to dziesmu. Nu to, kur dzied: "The greatest thing you'll ever learn is just to love and be loved in return". Var jau būt, ka tam ir kāda nozīme. Varbūt arī nē...

Man vajadzētu gulēt. Pēdējā laikā īsti labi nejūtos, bet nesaprotu - kāpēc! Guļu daudz normālāk kā decembrī vai janvārī. Arī ēdu. Nav nekādu lielo stresu un pārbaudījumu nervu sistēmai... Šodien jau bija pavisam savādi. Riebīga, peldoša sajūta. Uz mirkli pazuda saikne ar gravitāti. Labi, ka sēdēju. Pretējā gadījumā varēju atkal ieskriet stenderē vai uzskiet kādam virsū. Jā, arī tā ir gadījies.

Šodien biju nedaudz nejauka. Es gan tagad neko nenožēloju. Gribējās vienu vakaru paņemt brīvu. Bez visiem "tikos un tikos jābūt tur un tur". Vienkārši darīt visu, ko vēlos kad un kādā tempā to vēlos. Jā, pat atļāvos vairākas stundas pagulēt diendusu. Tā nu teicu "nē". Izdomāju smieklīgas atrunas, kaut gan vēlāk nodomāju, ka vajadzēja teikt visu kā ir. Mani saprastu. Es zinu.

So I raise my head
And put on a smile
Just pretending, everything is fine,
Just pretending, that is all right.
But this smile -
It’s not mine.

Esmu nogurusi. Pārāk daudz emociju nāk pār manu galvu, lai es spētu tikt ar tām galā. Vismaz pagaidām netieku. Bet būs jau labāk. Kaut kad jau būs.

Vēl kas, ko man kādam vajadzētu pateikt...

I don't want to fall for you!!!

Uzskatīsim, ka esmu to izdarījusi :)! Nu ko... Iešu gulēt. Peldēšana ir atpakaļ. Vismaz guļot tas mani netraucē...

Man palika skumji... Skatos muļķīgus seriālus un esmu tuvu asarām. Laikam jāsaka paldies, ka pārējās sērijas vēl nav "novilktas". Pretējā gadījumā te būtu nosēdējusi visu nakti. Pēc piecām minūtēm būs vēl viena sērija, un tad arī būšu gatava doties pie miera.

Jā, žēl, ka man ir skumji... Nav iedvesmas stāstīt par labajām lietām, kas pēdējā laikā notikušas. Ir pilnmēness, kad viss ir iespējams. Tik šonakt viņš aiz mākoņiem paslēpies. Bet rīt, rīt man atkal būs iedvesma, un es ar iešķību smaidiņu uz lūpām iedomāšos, kā būtu, ja būtu... Un atkal jāatgādina sev, ka jābūt uzmanīgai - vēlēšanās mēdz piepildīties. It īpaši pilnmēness laikā... Var sanākt kā toreiz... Nē, tā vairs nebūs...

Šī nedēļa ir liels vāveres ritenis. Man neatliek laiks apstāties un paskatīties, cik tālu esmu aizskrējusi un kur atrodos... Patiesībā pat nav vajadzīgs. Tas taču ir vāveres ritenis. Es skienu un skrienu, bet tepat vien esmu...

Tikko ko atcerējos:
"Manas domas kā putniņš
Zelta būrītī iesprostots
Un apgrieztiem spārniem,
Lai neaizlido.

Manas domas kā kāmītis
Skrejratā ieslodzīts.
Lai cik tālu tas skrietu,
Tas nenonāk nekur."

Nu ko... Kārtējā prātu un sirdi čakarējošā sērija ir klāt. Thank you and good night!