Once, once
I knew how to look for you
Once, once
But that was before
Once, once
I would have laid down to died for you
Once, once
But not anymore.

Skumji... Bet varbūt arī ne tik... Viss mainās. Visam ir jāmainās! Tikai reizēm tas notiek pārāk strauji. Tādos brīžos gribas ierauties kaktiņā un iestrēgt šajā brīdī. Šobrīd.

Bet mani jau nesaprot...

Reizēm rūpes izklausās pēc pārmetuma un pateicība pēc nosodījuma... Piedodiet, ja mans prāts visu iztulko pa savam. Ja labi grib, kaut ko sliktu var atrast visur. Un to tas arī nenoguris dara. Muļķītim gūti ieskaidrot, ka daudz labāk visur meklēt labo... Reizēm gribas būt naivai aitiņai, kam viss un visi ir labi un skaisti. Bet reizēm šķiet, ka es (pieļauju, ka mana sirds) un mans prāts ir kā diena ar nakti - prāts racionāls un pesimistisks, bet sirds - optimistiska sapņotāja... Un tā nu viņi uz maiņām strādā... Nez, citiem arī nākas tik bieži nožēlot izdarīto/neizdarīto? Ja klausu sirdij, prāts pēc kāda laika pīkst: "Tā nevajadzēja, tā nevajadzēja..." Ja klausu prātam, kad sirds nāk pie teikšanas, atkal nav labi...

Jā... Kā tad mani var saprast, ja es pati sevi reizēm nesaprotu?