Šodien sniga. Neprātīgi. Par spīti saulītei, kas arī gribēja paskatīties uz Zemes apbrīnojamo reljefu caur mākoņu spraudziņu. Uz brīdi tas viņai pat tika atļauts. Pagājušo nakti sapnī redzēju pavasari, bet pamodusies secināju, ka sniega sega kļūst tikai biezāka. Labs nāk ar gaidīšanu...

Pārsteidzoši, cik daudz var izdarīt, ja dara, nevis čīkst - cik ļoti to negribas darīt. Velns visbiežāk nav tik melns kā to mālē. Pāris stundu laikā paspēju izrunāties par kursa dabu, māsīcas vietā nopirkt dāvanu viņas krustmātei, nodot romāna manuskripta fagmentu kādai pārāk saprotošai "kritiķei" un aizbraukt pie draudzenes pēc solītās blūzes, jo viņa par mani bija pilnīgi aizmirsusi. Nu, viņai ir attaisnojums - no Austrijas atbaucis viņas draugs. Visai bieži nesanāk tikties. Es gan laikam ko tādu neizturētu... Bet viņiem ir plāni - pēc bakalaura grāda saņemšanas kāzas, trīs bērni un laimīga dzīve līdz mūža galam. Kopā, es ceru... Ja tas nebūtu pēc apmēram pusotra gada, es pat to saprastu... Bet... Zinot draudzeni, man bail, ka skaistās mākoņu pilis vēji neizdzenā. Reizēm iestāstu sev, ka tā nav mana darīšana, ka tas viss uz mani neattiecas. Varbūt arī ir vērts riskēt, nevis pēc tam domāt - kā būtu, ja būtu... Varbūt vienkārši esmu nedaudz greizsirdīga, jo, ja godīgi, pati labprāt būtu viņas vietā... Protams, bez maršruta Rīga - Vīne izmantošanas pāris reizes gadā, lai svešajā valstī paviesotos no pāris dienām līdz pāris nedēļām. Kā jau rakstīju, laikam ko tādu neizturētu.

Šodien vēl sapratu kādu pārsteidzošu lietu. Es izbaudu stresa situācijas! Nevis tās, kad apjēdz, ka eksāmens ir pēc pāris stundām un vēl jāizlasa piecas nodaļas, nemaz nerunājot par iemācīšanos. Es runāju par tām, kurās daudz lietu jāizdara stipri limitētā laika sprīdī un prasa pamatīgu, bet zibenīgu plānošanu un lēmumu pieņemšanu. Atbildība un mērķtiecība. Mobilais telefons un skrējiens pa puteņojošu Rīgu. Pēkšņi viss it kā nostājas savā vietā. Viss un visi ir tieši tur, kur tos meklē. Patīkamo satraukumu nespēja kliedēt pat kavējošais trolejbuss, kas prasīja gandrīz pusstundas stāvēšanu pieturā un vērošanu, cik dažādi cilvēki apsnieg. Un nosalušas ausis un plaukstas.

Ak, jā... Es izskatoties labāk un smaidot biežāk. Es pat zinu, kāpēc! Bet neteikšu... Pat te ne :P

P.S. Man vēl jopojām R taustiņš niķojas, tāpēc "r" buta iztūkums nav uztveams pa manu pavišību... Rrrrrrrrrrrrr.... :D :D :D