Skolas laikā viens no šausminošākajiem murgiem bija ierasties skolā un atklāt, ka sācies eksāmens... Šodien man šķita, ka neesmu pamodusies. Ka vēl arvien guļu un murgoju. Nedaudz nokavējusies ieskrienu auditorijā, visi sēž ļoti klusi un nopietni, visiem priekšā noliktas baltas, apdrukātas lapas... Un es dzīvoju pilnīgā pārliecībā, ka kontroldarbs būs tikai nākošnedēļ........ Pamosties tā arī neizdevās...

Reizēm šķiet, ka man ir atmiņas zudumi. Iztrūkst gabaliņi manas dzīves. Ja to tā var nosaukt...

Ko vēl šodien sapratu... Es nezinu, kas esmu, bet zinu, kas vairs neesmu... Es vairs neesmu cilvēks... Es esmu kaut kas saņurcīts, saskrāpēts, samīdīts, ieplēsts un sašķaidīts, kas ieslodzīt cilvēkveidīgā ķermenī...

Rīt iešu uz mežu... Nezinu, ko likšu somā un vai vispār kaut ko likšu... Un grbas izrunāties ar mammu. Tikai bail, ka viņa nesapratīs. "Kā tu kaut ko tādu vari teikt?", "Pilnīgas muļķības" nav tas, ko man vajag dzirdēt... Ja būs tā, tad zinu, ko likšu somā...

Ak, piedodiet, ka esmu bijusi ar jums....