Jau pusaudzes gados biju radusi bailīgi noliekt galvu un griezt ceļu tām, kas neskatījās sev sem kājām, kam pašapziņa ar varu rauj pogas vaļā. Biju pieradusi un mani tas nesatrauca, bet tagad...

Es tagad pati jūtos kā tā, kam dod ceļu. Vai vismaz man tādai gibētos būt. Piekrītu, nevalkāju zīmolotu apģērbu, nelietoju dārgo selektīvo kosmētiku, neapmeklēju fitnesa klubus, bet tas manu vērtību manās acīs nemazina. Es zinu, kas esmu, un ar to man pietiek.

Tomēr šodien es nokāpu no trotuāra, lai skaļā četrotne neuzskrietu virsū. Pirmo reizi es aptvēru, ka negribu paspert soli sānis un griez ceļu, bet no otras puses... Varu derēt, ka mana nepakļaušanās nerakstītajiem likumiem tiktu bargi sodīta. Tā nu nokāpu no asfaltētās ietves, pazeminot savu pašcieņu par pāris punktiem.

Kādreiz tā bija mana ikdiena. Kāpēc gan TAGAD man tas tā rūp?

Suddenly I see
This is what I wanna be
Suddenly I see
Why the hell it means so much to me?