Šodien visi mani kompleksi svin uzvaru. Rejoice, mani mīļie, rejoice!

Un es domāju, ka man tas vairs nerūp. Es domāju, ka varu ar to sadzīvot, bet nē... Jau atkal mokos pašpārmetumos. Kāpēc ar mani tā nav? Kāpēc man nav? Kāpēc man nekā nav? Neesmu pelnījusi? Laikam jau... Citu izskaidrojumu nevaru atrast. Esmu neglīta, neattīstīta un slikta, tikai mans kritiskais prāts bijis izslēdzies un es to agrāk neesmu pamanījusi? Bet es to neredzu vēl joprojām! Ja es zinātu, kas pie vainas, varētu strādāt, lai to manītu! Bet kas tad man to dos? Būs jāsāk iegādāt telpaugi un strīpaini mājas minči, lai būtu, ar ko piepildīt savas vientuļās dienas...

Varbūt pie vainas ir seriāls, kuru skatījos pēdējās dienas. Varbūt pie vainas ir ziņa, ka Baibai ir draudziņš! Nu, c'mon, viņa tagad tikai sesto klasi beidza, bet man vēl nav bijis neviena... Aaaa... Mani pārņem izmisums, turklāt tik ātri un spēcīgi, ka es pat normāli funkcionēt vairs nespēju.

Nožēlojami...

Un trakākais, ka tagad mierinājumu rodu kaut kādos izdomājumos un lieku lietā iztēli. No rīta teju vai sajutu kādu plaukstu guļam manējā. Teju vai jutu kādu cieši apskaujam mani no mugurpuses. Es vairs nespēju koncentrēties ne kursa darbam, ne kam citam. Es eju gulēt. Help! Es laikam patiešām jūku prātā...