Kāpēc ir cilvēki, kas tavu entuziasmu ņem un sakapā sīkos gulaša lieluma gabaliņos, lai pēcāk izbarotu kovārņiem un citiem maitas putniem? Kāpēc ir cilvēki, kam neviens tavs arguments nav gana labs, lai viņi apklustu un pasmaidītu. Labi, smaids būtu kā bonuss, kā kaut kas ekskluzīvs! Varu bez tā arī iztikt. Sasodīts, kā tad lai es zinu, ko atbildēt uz tiem visiem KĀPĒC?

Es esmu trula. Kā zīmulis, kura līnija jau kļuvusi gausa, neveikla un pārāk izplūdusi. Var jau būt, ka tam visam ir tieši tā arī jābūt. Gaidu, kad zvanīs modinātājpulkstenis. Mans. Un pavasara arīdzan. Un tad es modīšos! Vai arī pārlikšu piecas minūtes vēlāk - mani saule vairs neiepriecina un narcises virtuvē uz galda krīt uz nerviem.

Manai sirdij gribas raudāt. Bet esmu kļuvusi pārāk trula arī tam.