Cilvēks, sevi piespiežot darīt to, ko prāts atzīst par labu esam, un ignorējot sirds vārgos pīkstienus, ellīgi nogurst. Ui, kā nogurst. Un tad cilvēks kļūst īgns, neiecietīgs un nomākts.
Ir pārāk grūti būt citam. Ir pārāk grūti būt tai, kādai man pēc citu domām vajadzētu būt. Lai tikai manī neviens neviltos. Lai tikai nesāktu mani žēlot. Es esmu nogurusi...
Un tagad esmu apņēmusies darīt tieši to, ko mana sirds aicina darīt. Un lai tik pamēģina kāds teikt, ka ar manu galvu jau varot daudz vairāk! Varēt jau var, bet vai tas ir tas, ko vēlos? Nu, nevajag man miljonu bankas kontā, milzīgu dzīvokli Rīgas centrā un villu Jūrmalā. Nekas tā neielīksmo, kā piebrieduši tomātu ķekari siltumnīcā, maza teliņa pirmie, nevarīgie soļi, pilni plaukti ar burciņās notvertiem vasaras saules stariem. Ir tik svētlaimīgi redzēt, ka manam darbam ir arī rezultāts, pat, ja darbs ne vienmēr ir viegls un rociņām un kājiņām tīkams. Un mīlestības man ir atliku likām visiem kaķīšiem, lopiņiem, audziņiem. Dod un saņem pretī! Vairākkārt!
Un ja apniks arī tas? Man ir rezerves plāns. Es varu rakstīt. Varu būt sarkastiskā, ar visu un teju visiem neapmierinātā Auce, naivā, neapķērīgā, bet samīlējusies Annija, depresijā slīgstošais Jans vai skrienošā, darbīgā Elza.