Esmu pārāk nogurusi, lai kaut ko rakstītu... Nu jau vairs tikai divas ar pusi stundas, līdz modinātāja zvanam... Un tad ceļš mājup... Varu derēt, ka pa ceļam atlūzīšu...
24tajā droši vien varēšu uzrakstīt, kā man gāja pa svētkiem. "Atbrauks vai neatbrauks?" - tāds ir jautājums!!!

Ir pustrīs naktī... Nav tas piemērotākais laiks rakstīšanai, bet gribas ar kādu parunāt. Zinu jau, droši vien neviens cits nekad to nelasīs... Un varbūt ka tā arī labāk... (Tiem, kas to nelasīs, domāju...)
Atklāju, ka ir tā - manā galvāa ir ļoti nozīmīgas domas. Jā, man - ļoti. Tomēr izstāstītas vai uzrakstītas tās kļūst tādas pašas kā pārējās - kaut ko apzīmējošas, bet ne nozīmīgas. Reizēm pat smieklīgas. Nezinu, varbūt es vienkāršī esmu pārāk draņķīga literāte, lai vārdos ietērptam domām nenoplicinātu to lielumu un svarīgumu.

Veselu nedēļu biju mājās - strādāju, guvu dažus kara ievainojumus, bet vispārīgi - lieliski pavadīts laiks. Kāpēc ir tā, ka mājās mani nesatrauc gandrīz nekas? Tikai tajās divās lietainajās dienās gribējās paslēpties no visiem un patēlot mazu emo, kā tagad saka. Bet Rīgā tā ir hroniska vaina - automātiski sabojājas garastāvoklis, uzmācas depresija un drūmas domas. Negribas jau, bet nevaru sevi piespiest priecāties.

Nesen redzēju brīnumainu sapni. Bail jau stāstīt - atkal mans lielais, nozīmīgais sapnis kļūs mazs un smieklīgs. Bet mēģināšu.
Tos cilvēkus nepazinu. Savādi redzēt sapņus, kuros darbojošās personas nepazīsti.
Tātad... Dzīvoja reiz kāds vīrs. Visiem ļaunajiem spēkiem par prieku viņa sieva bija mirusi, bet viņa vēl nespēja šķirties no vīra, tādēļ apmeklēja viņu sudrabbalta, pērļaina tēla veidā. Viņiem bija pat dota iespēja sarunāties. Vīrs viņu ļoti mīlēja. Tik ļoti, ka meklēja visneiedomājamākos veidus, kā atgriest sievu dzīvē. Nezinu kur vīrs bija dabūjis mazu, mirdzošu kukainīti. Tas līdzinājās odam, bet ar nesalīdzināmi garāku snuķīti. Mazliet palidinājies, kukainītis pielaidās pie sievas tēla rokas un grasījās iedzelt. Pirmajā brīdī viņa nesaprata, kas tas ir un kukainīti padzina. Tomēr odiņš neatlaidās. Šoreiz sieva vairs nepretojās un kukainītis iedūra savu snuķīti viņas rokā.
Sāka notikt brīnumu lietas. Sākot no šīs rokas sieva atguva miesu, asinis sāka ritēt pa viņas dzīslām. Viņa atkal bija dzīva! Bet... Tas nebija rakstīts viņu likeņos. Sievu sāka mocīt neizturamas sāpes. Viņa svaidījās no vienas puses uz otru un lūdza, lai vīrs viņu nogalina. Un kāda bija vīra seja!!! Tik daudz sāpju, tik daudz skumju... Tik daudz izmisuma... Viņš nespēja sievu nogalināt - viņa nomira pati - no sāpēm...

Tāds, lūk, mans lielais un nozīmīgais sapnis... Jāsamierinās ar to, ko nevar mainīt. Liktenis ir liktenis - ja nav lemts, tad arī nekad nebūs.

Meklēju problēmas sakni. Un pašu problēmu arī.
1. Es jūtos slikti un man tas pat patīk. Tādēļ es bieži apzināti sabojāju sev garastāvokli, tikai to neviens nepamana.
2. Es sev sabojāju garastāvokli, jo ceru, ka kāds palīdzēs un mani mierinās.
3. Es ceru, ka kāds man palīdzēs un mierinās, lai redzētu, vai es kādam esmu svarīga, vai kādam rūp, kas ar mani notiek.
4. Es gribu redzēt vai kādam rūp, kas ar mani notiek, jo gribu, lai mani mīl.

Tātad problēmas sakne ir skaidra - mīlestības trūkums. Ej nu tagad un risini tādu problēmu... Draņķība :(

Tas ir tik kaitinoši - tu pa ilgiem laikiem atkal kaut ko redzi sapnī un tas neliek tev mieru visu dienu, ja ne vēl vairāk. Tas neļauj ne dzīvot, ne mācīties, ne ēst un pat ne mierīgi elpot. Tas ir paņēmis daļu tevis, un tagad ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst.
Sapnis bija skaists - biju ielūgta uz ballīti jūras krastā. Ne tajā ar smiltiņām, bet ar klinšainu krauju. Mēs runājāmies par pašu māju un skaisto skatu, kas pavērās no verandas lielajiem stiklotajiem logiem. Tad piepeši jau turējām viens otra roku. Es saņēmu skūpstus gan uz kakla, gan pieres.
Bet tas, kas liek man tagad domāt un liedz normāli dzīvot, ir kas cits, ne tikai tas, kas notika. Vismulsinošākais ir tas, ar ko es biju kopā. Pateisībā, ne pirmais sapnis ar viņu, tātad... vai prāts ar mani izspēlē kādu ļaunu joku???

Atgriezos no mājām atpūtusies, izgulējusies, paēdusi un, cerams, arī nosauļojusies.
Vakar iedevu mammai izlasīt manu dzejolīti. Nu to pašu, par vilcieniem un smiltīm. Viņa apstulba. Tiešām izskatījās, ka ir apjukusi. No manis neko tādu viņa nebija gaidījusi. "Vai tad slikts?" jautāju. "Nē, tāds... tāds citādāks!" viņa mēģināja atrast īstos vārdus. "Vai neesi pamanījusi, ka arī es esmu citdāka?" vaicāju. Bet iespējams, viņa to nedzirdēja. Un varbūt arī labi, ka tā. "Nāks vēl citi vilcieni," pēc krietna pārdomu brīža viņa man teica. "Jā, zinu, ka nāks," atbildēju.

Tā es nosaucu savu dzejoli, jo nekas trāpīgāks nenāca prātā...

Tonnām smilšu cauri pirkstiem
Klusi cauri plūst.
Smilšu grauds pēc grauda
Nebūtībā zūd.

Dzīve ir kā vilciens -
Muļķus negaida,
Un es kā muļķe stāvu
Nu uz perona.
Un grābju smiltis saujā,
Skatos, kā tās birst.
Skatos, kā tās iztek
Pa vienai, divām, trim...

Tonnām minūšu kā smiltis
Laiks projām aizraida,
Jo dzīve ir kā vilciens -
Muļķus negaida.

Un kas vēl... šodien raudāju. Tik slapji vaigi man nebija bijuši kopš... Šķiet kopš tās briesmīgās dienas, kad viss gāja galīgi šķērām. Stāvēju pie bankomāta un rīstīdamās mēģināju paskaidrot kurlmēmām meitenēm un sievietes balsij telefona otrā galā, ka karte palikusi bankomātā un bankomāts vais nedarbojas...
Rītvakar nebraukšu mājās. Jāsaved sevi kārtībā pirms vecākiem rādīties. Draņķa eksāmens rīt. Neesmu neko, tikpat kā neko izlasījusi, bet lekcijās gulēju... Būs rītvakar jātaisa savs īpašais dzēriens - šokolādes kapučino ar balzamu... Tas tā - nervu nomierināšanai...

Sen neesmu rakstījusi... Man ir tieši deviņas minūtes, lai uzrakstītu visu, kas sakrājies.
Vakar viņš man atkal atrakstīja. Laikam jau par mani arī nedaudz uztraucas. Tāpat kā es par viņu. Tā tam būs būt.
Bet tā saruna nabija no jaukajām. Vakar pati nebiju no jaukajām un gandrīz sāku ar viņu kašķēties. Patiesībā jau sāku, bet kaut kā to kurkulēnu noriju. Citreiz viņš var būt tik pareizs, ka nelabi metas. Tik gudrs izliekas (vai ir), kaut gan tikai pusotru gadu vecāks. I nepateiksi...
Rūtai pēdējo 22 stundu laikā esmu pateikusi tikai strupu "neko..." Kā būs šovakar - nezinu. Reizēm aizvainojums izgaist pats no sevis, lai kā vēl gribētos tās oglītes pabakstīt un papūst, lai labāk kuras. Varbūt arī nevajag. Iemesls arī gana nenozīmīgs. Tikai kā tad viņai parādīt, ka kaut kas nebija kārtībā?
Šodien atkal iedomājos par to, kas notiek ar cilvēku, ar kuru pavadu vairāk laika kopā. Ir tādi, kas man sākumā ir simpatizējuši, bet vēlāk ar savām runām un darbiem arvien vairāk iedveš nepatiku. Un ir tādi, kas, lai arī sākumā it kā atgrūda, kļūst arvien skaistāki un skaistāki (gan iekšēji, gan ārēji). Ja vien viņš to zinātu...
Nu ko... laiks tomēr pārtērēts. Jāiet gludināt kleitu. Šovakar korim ļoti, ļoti nozīmīgs koncerts. Jāgatavojas.

Ceru ka no tām divām baldriāna tabletēm koncerta laikā neaizmigšu. Sesija + koris + peronīgā dzīve = STRESS, STRESS, STRESS!!!

Nu tā... Pulkstenis rāda 05:18... Saulīte jau uzausa, diena sākusies. Žēl, ka pie loga piecstāvu miteklis un salapojuši koki - varētu būt skaisti. Saullēkti vienmēr ir skaisti. Jauns sākums.
Mana diena vēl nav beigusies. Cīņa ar integrāļiem darīja savu - uzņemts kofeīns (ko principa pēc nebiju darījusi teju vai pusgadu), viegls drebulis un koordinācijas trūkums. Laikam tā stunda līdz modinātājam būs jāpaguļ... Jācer, ka tie riebekļi (te es domāju integrāļus) murgos nerādīsies.

P.S. Paldies Dido par šo nakti. Bez viņas reizē uzmundrinošās un nomierinošās balss sen būtu atlūzusi.

Šovakar bija paredzēts kora mēģinājums un pēc tā doties un iemēģināt atjaunotās Mežaparka estrādes skanējumu. Tas tā, lai gudri vācu onkulīši (akustiķi pēc profesijas) var ievērtēt paveikto.
Saplānots jau viss smuki, bet prakse bieži vien pamatīgi skrien pa priekšu vai atpaliek no teorijas. Šoreiz bija otrais variants. Kad beigu beigās ieradāmies Mežaparkā - lielākā daļa biedru no citiem koriem jau bija aizbraukuši vai kur citur izklīduši. Kad pirmais sašutums noskrējis, devāmies tomēr tuvāk apskatīt estrādi.
Nu, nebija jēgas skumt! Varējām vieni paši piedziedāt visu estrādi, dzirdējām ekskluzīvus nākotnes plānus un apskaidrojumus par veiktajiem uzlabojumiem. Turklāt pie mums velosipēda mugurā ieradās pats Renārs Kaupers!!! Jā, jā, tas pats no Prāta Vētras. Nu tā - padziedājām kopā, papļāpājām un galu galā arī pafotogrāfējāmies... Būs mūsu bilde Dzismusvētku mājas lapā. Būsim slaveni! (Smaids vēl joprojām rotā manu seju).
Ar to visas sagadīšanās (joprojām - ?) nebeidzās. Tramvajs. Un jā, arī brālīt's (vārda brālis) iekāpa tajā pašā tramvajā, braukdams no darba.

Runā, ka sagadīšanos nav. Viss notiek likumsakarīgi. Bet varbūt likumsakarības sastāv tikai un vienīgi no sagadīšanās? Katrā ziņā - viss, kas notiek, notiek uz labu.

"You can write but you can't edit." dzied Regīna. Tas par dzīvi laikam. Raksti kā un ko gribi - izlabot uzrakstīto nevarēsi. Tikai censties turpinājumu rakstīt tā, lai vērstu visu par labu. Ja vispār ir vērts.

Tomēr reizēm tik ļoti pietrūkst dzēšgumijas vai "Undo" pogas - kas nu kuram tuvāks. Varētu taču viss būt vienkārši. Vienkāršāk. Pavisam vienkārši. Ideāli. Garlaicīgi. Bez pārsteigumiem.

Nē, man nevajag ideāli. Man vajag... Gluži vienalga kā man arī nav. Tādu dabisku haotiskumu un neparedzamību gribētos.

Nezinu, kur rāvu, ka dzīve ir tik sarežģīta, cik tu pats to sarežģī. Bet vai tad dzīvot vienkāršu, nesarežģītu dzīvi nav gļēvi?

Ja ceļš ir bez šķēršļiem un nepiedāvā nekādas iespējas, tas nav tā vērts, lai pa to ietu.

Vista raustoties tad, ja nav jaunākā datora. Nu, tā mani šodien mierināja, kad paziņoju, ka esmu noraustījusies kā veca vista (lai arī ko biju ar to domājusi).

Es noraustījos. Un ne pirmo reizi vien. Pirmoreiz es neaizgāju vispār. Zināju, ka izeja vēl ir. Šorīt es pat līdz turienei aizbraucu, bet krustojumā tā vietā, lai dotos pa labi uz fakultāti, nogriezos pa kreisi. Arī šoreiz izeja vēl ir, tikai daudz šaurāka un nemanāmāka.

Ja noraustīšos trešo reizi, izejas vairs nebūs.

Nespēju atzīt realitāti. Man viņas nav. Sasodīts!!! (Mans pēdējo dienu mīļākais vārds)

Vakar bija jāatgriežas realitātē. Varēja taču palikt vēl pāris dienas, kgan nē, nevarēja. Realitāte nepiedotu.
Bet bija labi... Ja būtu vēl labāk, tas jau kļūtu nepieklājīgi. Svaigs gaiss, saule (apdegusi mugura un seja), šašliki, alus un labi cilvēki. Gandrīz negulētas 36 stundas bija labākas par tām 14, ko gulēju pagājušonakt.
Nu nepatīk man tas, ka kkas beidzas. Nepatīk man beigas. Vai tiešām to tik grūti saprast?
Vismaz šajās divās dienās tiku vaļā no muļķīgiem sapņiem un veltām cerībām. Vismaz tagad tā šķiet. Tikai ceru, ka nedabūju jaunas, vēl muļķīgākas.
Laikam jau esmu maza muļķīte. Un tagad smaidu par sevi, bet ne jau to silto, sirsnīgo smaidu... Manam smaidam īstas definīcijas nav. Vismaz nespēju iedomāties. Tas ir tāds, ko cilvēki mēdz smaidīt caur asarām. Tikai es neraudu. Pat tad nē, ja vajag. Un, iespējams, tagad vajag...