Sen neesmu rakstījusi... Man ir tieši deviņas minūtes, lai uzrakstītu visu, kas sakrājies.
Vakar viņš man atkal atrakstīja. Laikam jau par mani arī nedaudz uztraucas. Tāpat kā es par viņu. Tā tam būs būt.
Bet tā saruna nabija no jaukajām. Vakar pati nebiju no jaukajām un gandrīz sāku ar viņu kašķēties. Patiesībā jau sāku, bet kaut kā to kurkulēnu noriju. Citreiz viņš var būt tik pareizs, ka nelabi metas. Tik gudrs izliekas (vai ir), kaut gan tikai pusotru gadu vecāks. I nepateiksi...
Rūtai pēdējo 22 stundu laikā esmu pateikusi tikai strupu "neko..." Kā būs šovakar - nezinu. Reizēm aizvainojums izgaist pats no sevis, lai kā vēl gribētos tās oglītes pabakstīt un papūst, lai labāk kuras. Varbūt arī nevajag. Iemesls arī gana nenozīmīgs. Tikai kā tad viņai parādīt, ka kaut kas nebija kārtībā?
Šodien atkal iedomājos par to, kas notiek ar cilvēku, ar kuru pavadu vairāk laika kopā. Ir tādi, kas man sākumā ir simpatizējuši, bet vēlāk ar savām runām un darbiem arvien vairāk iedveš nepatiku. Un ir tādi, kas, lai arī sākumā it kā atgrūda, kļūst arvien skaistāki un skaistāki (gan iekšēji, gan ārēji). Ja vien viņš to zinātu...
Nu ko... laiks tomēr pārtērēts. Jāiet gludināt kleitu. Šovakar korim ļoti, ļoti nozīmīgs koncerts. Jāgatavojas.

Ceru ka no tām divām baldriāna tabletēm koncerta laikā neaizmigšu. Sesija + koris + peronīgā dzīve = STRESS, STRESS, STRESS!!!