Tas ir tik kaitinoši - tu pa ilgiem laikiem atkal kaut ko redzi sapnī un tas neliek tev mieru visu dienu, ja ne vēl vairāk. Tas neļauj ne dzīvot, ne mācīties, ne ēst un pat ne mierīgi elpot. Tas ir paņēmis daļu tevis, un tagad ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst.
Sapnis bija skaists - biju ielūgta uz ballīti jūras krastā. Ne tajā ar smiltiņām, bet ar klinšainu krauju. Mēs runājāmies par pašu māju un skaisto skatu, kas pavērās no verandas lielajiem stiklotajiem logiem. Tad piepeši jau turējām viens otra roku. Es saņēmu skūpstus gan uz kakla, gan pieres.
Bet tas, kas liek man tagad domāt un liedz normāli dzīvot, ir kas cits, ne tikai tas, kas notika. Vismulsinošākais ir tas, ar ko es biju kopā. Pateisībā, ne pirmais sapnis ar viņu, tātad... vai prāts ar mani izspēlē kādu ļaunu joku???