Man tagad vajadzētu cītīgi mācīties. Ieurbties dziļi, dziļi muguras smadzenēs un visādu orgānu regulācijā. Skumji dzied Regīna par to nabaga sievieti piedūmotajā kafejnīcā, kuras dziesma pat "ielas cilvēkiem" deva iespēju just. Šokolādes krēms jau beidzies.

But the little wet tears on my baby's shoulder...

Šodien biju uz filmiņām... LKA studentu garadarbi... Diezgan pasmagi, teikšu. Bet man patika. Vismaz varēju pārliecināties, ka vēl spēju ko just.

Un atkal... Īssavienojums. Es jūtu kā mani plosa un pamazām iznīcina no iekšpuses, bet aiziet nevaru. Šoreiz tā nav strāva. Tas ir kas cits... Laikam jau atkarība! Vai tormēr pieradums? Manuprāt, ja man paziņotu, ka nemainot neko man atlicis mēnesis manas dzīves, es to turpinātu tādā pašā garā... Tā ir atkarība...

Un tagad - MIERS... Mānīgs un ārējs miers. Lai arī kas vēl nāktu pār manu galvu...