Man jau nevajag daudz...
Tikai kādu, kurš sasildītu manas nosalušās rokas...
Kādu, kurš palīdzētu noturēt līdzsvaru, staigājot pa trotuāru apmalēm, sētām un sabiedrisko transportu pieturu soliņiem...
Kādu, kuram nolikt priekšā kūpošu zupas šķīvi un skatīties, ar kādu labpatiku tas tiek tukšots...
Kādu, kurš cieši, cieši apskautu manus drebošos plecus, ja atkal dzīves sīkumus ņemtu pārāk nopietni...
Man jau nevajag daudz...
Tikai kādu, ko mīlēt...
Kādu, ko just...
Kādu, kam būt...