Viss notiek tieši tā kā tam jānotiek. Un ne savādāk. Tikai mierinājums? Lai jau... Pagaidām ar to man ir gana.

Tas ir brīnumaini. Tu domā, ka ir tumšākās nakts tumšākā stunda. Bez cerībām, sapņiem un nākotnes. Un tad tu viņu ieraugi. Mazu zvaigznīti. Mazu... Bet apkārtējā tumsa tai liek spīdēt vēl spožāk. Tu pasmaidi. Ir tā pati tumšākās nakts tumšākā stunda, bet cerības, sapņi un nākotne ir atgriezušies.

Vissmagākās dienas vissmagākajā brīdī saņēmu vēstuli. Vēstules vienmēr ir patīkami saņemt. Nu ne jau tās ķēdes vēstules, kas sola visas pasaules nelaimes pār tavu galvu, ja vien nenolemsi tam "lāstam" vēl vismaz divdesmit cilvēkus. Tātad... Parasta vēstule no neparasta cilvēka pavisam drūmā brīdī. Pasmaidīju. Mana zvaigznīte...

Nekad nesaki nekad! Teicu "nekad" un redz kā... Kāds man to būtu pirms pusgada teicis, uzskatītu viņu par nepieskaitāmu, jo zinot sevi... Un tagad jājautā - vai tad zinu?