Rakstu un atkal nodzēšu, jau kādu desmito reizi. Galvā visu laiku troksnis, gribas, lai vienreiz apklust, bet dzert arī negribas un visādām grāmatām/filmām, ar ko novērst uzmanību, nav laika, vienkārši nav. Nesen vēl pukojos, ka pārāk daudz brīvā laika, pārāk daudz iespēju domāt visādas sliktas domas, tagad dabūju, ko gribēju - darba pilna pēcpuse. Un atkal jau mutē visu laiku tā pazīstamā kafijas garša apvienojumā ar konstanto bezmiega sajūtu. Ak, briesmīgi, bet reizē tomēr tik forši, dikti atgādina vidusskolas pēdējos mēnešus pirms eksāmeniem.

Gribu visus Bērnības Milicijas albūmus savās ķepiņās, visus, visus!!

Iesūtīju pasaulē briesmīgāko tulkojumu un skumīga čāpoju mājās. Pa ceļam vēl nopirku čipuļus, lai būtu gaišāk ap sirdi, lai gan patiesībā vairāk gribējās iztukšīt vīna pudeli.
Ja nu jūs kādreiz izlasāt tekstu, par kuru gribas prasīt "kurš idiots to iztulkoja un kā viņam nebija kauna to darīt", tad,jap, tā biju es. Savu tulkotājas karjeru esmu sākusi pa pirmo.

Izrādās, ne tikai kaķi vemj vienmēr uz paklāja, lai man būtu vieglāk iztīrīt, bet arī sarkavīnam jālīst tieši uz paklāja. Ir kāds mistisks veids, kā tos lillā traipus dabūt ārā? Mēģināju ar kaut kādu paklāju tīrāmo un pēc tam ar vanišu, bet ne velna nelīdz. Sāku palikt skumīga, jo dzirdēt brēcienus no dārgās mātes par paklāja šmucēšanu arī negribās.

Kas to būtu domājis, ka ledusskapis automātiski neuzpildās un nauda nenāk kā pa reni visu laiku.
Banderloga atklājumi par dzīvi bez vecākiem mājās sekos.

cilvēkiem, kas atstāj pilnīgi nevajadzīgus, nejaukus un ne pa ķeksi komentārus svešu cilvēku cibās, vajadzētu sadot pa ķobi. apnikuši tādi ķēmi.

Meitenes aizgāja, tagad sēžu ar pudeli sarkanvīna un karalauku virtuvē.
Bija labi. Ir labi. Nedaudz neierasti, ka ļaunākās ekspektācijas nepiepildās, bet ir patiešām jauks vakars.

Redz kā, vecāki prom no mājas un prusaku arī vairs nav. Maitas sajutuši, ka nav ko ēst, tātad nav vērts rādīties. Ja vien kaķi darītu tāpat un negaudotu, tiklīdz es ieeju virtuvē. Zaptsmaizes ēšana divos naktī zaudē visu prieku, kad uz tevi ar kārām acīm skatās divi ļoti resni un bezkaunīgi runči.

Tautieši, kādu radio staciju, lai klausās, ja 101 vairs nav? Radio naba man ir biki par dīvainu, gribās arī tādus popsīgākus gabalus.

Man ir tiešām liels prieks, ka brālim ir atkal kāda rosība privātajā dzīvē un parādījusies jauna draudzene. Tomēr visu laiku klausīties vāji slēptās, caur puķēm izteiktās piezīmēs par to, cik fantastiski daudz seksa viņiem ir, sāk kļūt nedaudz nogurdinoši. Es vismaz ceru, ka esmu pareizi sapratusi tos mājienus, citādi es tiešām nezinu, ko viņi visu laiku dara.

Man tiešām nevajadzētu tik skaļi smieties par vāveri, kas dara...jā,es pat nezinu īsti ko.

Šodien sapņoju, ka augsne uzrakstījusi ļoti garu un riebīgu komentāru par mani iekš nesaprotami , kur mani visvairāk aizskāra frāze, ka "visa ciba par tevi aiz muguras ironizē". Kad es par to gaudojošā balsī prasīju mis_sarajevo, viņa atbildēja, ka to darot tikai vēsturnieki un filozofi, sak, pārējiem vienalga.
Komiski, kā tādi pilnīgi kukū sapņi var tik precīzi attēlot manus kompleksus, ka nepatīku cilvēkiem. Turklāt iekļaujot indivīdus, kurus savā mūžā vēl neesmu satikusi.

Šodien skolā strīdējos ar divām pārliecinātām es-visu-zinu-tu-nē kristietēm par to, vai kalna sprediķis ir Bībelē. Īsti nezinu, kura no mums bija tā neaptēstā, jo esmu diezgan droša, ka kalna sprediķi nav sarakstījis vis kaut kāds nevienam nezināms personāžs, kā man centās iestāstīt. Un tāpat esmu diezgan droša, ka to lasīju grāmatā, kur bija rakstīts "Bībele" virsū ar lielu krustu.
Jebkurā gadījumā jūtos nedaudz apjukusi un viegli nokaitināta. Turklāt viena no meitenēm nezināja, ar ko tad atšķiras Vecā no Jaunās derības.

Tāds garstāvoklis, kad ļoti, ļoti gribas tīri cilvēciski parunāties ar kādu, iedzert vīniņu un padomāt, cik dzīve reizēm var būt jauka.

sāk palikt ļoti, ļoti bail.

Stīva un sāpoša mugura no sēdēšanas uz trepītēm, bet, ak, Sunset Boulevard, tu biji tā vērts.

Tiešām, kāpēc gan atlikt naudu terapijai, ja stipendiju var notrallināt smukās kleitās, kas liek tavai krūtežai izskatīties fantastiski labi?
Tie, kas apgalvo, ka nauda nenes laimi, nekad nav bijuši Oasis izpārdošanā, es jums saku.

Kad es cibā pasūdzējos, ka gribas iziet tautās, bet nav ar ko, nepagāja ilgs laiks un radās tādas iespējas. Kad sūdzējos par briesmīgajiem referātiem, kurus neprotu rakstīt, dabūju visur desmitniekus. Tātad jāizdomā nākamā lieta, par ko ņerkstēt,jo acīmredzot cibai piemīt spēja likt manām vēlēšanām piepildīties.

eh, negribu nekādus jūdas grašus, vispār neko negribu. smieklīgi, kā tā štrunta 37,3 atzīme termometrā var likt justies tik draņķīgi, ka to vien gribas, kā skatīties Bob's Burgers un stumt iekšā čipsus.

Pēc lekcijas par Sibīrijas evaniem un kā viņi iztēlojas/plāno nākotni,sāku gudrot, kā pati savos 16, 17 gados biju iztēlojusies šo laiku. Jāsaka, daudz nevarēju atcerēties, jo, manuprāt, ļoti daudz nemaz nebiju par to domājusi. Konkrētas lietas man nebija prātā, ne par darbu, ne par studijām. Bet tas, ko es tolaik tik ļoti, ļoti vēlējos, biju beidzot dabūt to sajūtu, ka esmu iekšā dzīvē, ka vairs nesēžu malā un neskatos, cik jautri ir citiem. Savā ziņā tas ir piepildījies. Tas, ko es absolūti nebiju iedomājusies - ka pašam ir jāstrādā, lai to sajūtu sasniegtu, uz paplātes neviens nepienesīs. Tā ka savas laimes kalšana laikam jau sanāk, he.
Tīri intereses pēc, kā citi savos padsmit gados bija iztēlojušies to dzīvi pēc vidusskolas?