"Bet tas, ko es tolaik tik ļoti, ļoti vēlējos, biju beidzot dabūt to sajūtu, ka esmu iekšā dzīvē, ka vairs nesēžu malā un neskatos, cik jautri ir citiem. Savā ziņā tas ir piepildījies. Tas, ko es absolūti nebiju iedomājusies - ka pašam ir jāstrādā, lai to sajūtu sasniegtu, uz paplātes neviens nepienesīs. " - man arī ir bijis kaut kā šitā.

Man vēl aizvien gribas, lai tā būtu un kaut kā ir kļuvis skaidrs, ka pašai kaut kā jāiniciē šā stāvokļa rašanās. Bet vēl aizvien nav ne jausmas, kā līdz tam praktiski nonākt. Sangviniskā temperamenta trūkums pamatīgi traucē.

Piekrītu, sangviniskā temperamenta trūkums tiešām diezgan ļoti traucē. Bet man laikam ir ārkārtīgi mainījusies dzīves pozīcija, proti, es aktīvi piedalos dzīvē arī tad, ja esmu viena un malā, lai cik tas neiespējami neizklausītos. Jo tas tiešām lielā mērā ir par iekšējo sajūtu, un, kad tā mainās, mainās arī lietas apkārt.
Bet ilgošanās pēc dzīves var būt ļoti izmisīga, tas ir ļoti saprotami.

"es aktīvi piedalos dzīvē arī tad, ja esmu viena un malā, lai cik tas neiespējami neizklausītos."

man šitas patīk. būs biežāk tā jādara un jācenšas izmest no galvas to domu, ka vienmēr visu vajag kopā ar kādu, citādi nevar būt forš.

es savos sešpadsmit arī neko ļoti konkrētu nebiju iztēlojusies - arī tāpēc, ka kaut kādas karjeras/studiju iespējas tā patiešām nopietni sāku apsvērt tikai jau tuvu vidusskolas beigām. šķiet, bija pārāk daudz tādu here and now lietu, ko apsvērt, heh.

bet pirms vidusskolas biju diezgan pārliecināta, ka braukšu kaut kur UK studēt biōķīmiju/ģenētiku, bet arī par to neko tālāk domājusi nebiju, vienkārši likās (un joprojām liekas! tāpat šo to palasu, parunājos ar tiem draugiem, kas kaut ko no tā gala arī aizgāja mācīties) interesanti un potenciāli pasaulei derīgi (tb, sapņoju par nodarbošanos ar tādām lietām kā šo). man arī likās, ka ap šo brīdi (~2014) visdrīzāk jau plānošu ģimeni, un nebūs pārāk tālu arī līdz pirmajam bērnam. hahaha, right... bet man tiešām nekad nebija tādas skaidras vīzijas par to, ko tad nākamajos piecos, sešos gados ar savu dzīvi gribētu izdarīt. tagad ir, puslīdz.

nujā, un tad vidusskolā šis tas mainījās, kultūras vēsture, filosōfija un cilvēkģeogrāfijas tēmas ģeogrāfijā, un vienkārši vairāk refleksijas par visu ko secīgi noveda pie daudzām domām par visādām sociālām problēmām, kas, manuprāt, nav maznozīmīgākas par vēzi utml medicīniskām problēmām, un dažādiem skolotājiem neērtiem jautājumiem gan eksaktajos, gan sociālajos/humanitārajos priekšmetos. un, iespējams, tāpēc, ka attieksme pret tiem bija daudz noraidošāka eksaktajos priekšmetos, ģeogrāfijas skolotājas (kura, salīdzinot ar, piemēram, ķīmijas vai biolōģijas skolotāju, vismaz mēdza tos neignorēt un mazliet arī padiskutēt) aizkaitinājumā izmestais "ja tu gribi uzdot šitādus jautājumus, tev jākļūst par antropolōgu" iekrita auglīgā zemē. un es par to ļoti priecājos. lai gan esmu diezgan pārliecināta, ka man būtu paticis un padevies mācīties arī ģenētiku, bet tam jau tagad nav īsti nozīmes.

bet tās lekcijas laikā/kontekstā arī tieši ļoti domāju par naratīva nozīmi šajā visā. tb, lai kaut ko izpaustu sakarīgā naratīvā, tas tomēr ir savā prātā jāsakārto, jānoformulē virziens, saiknes, transition points, galamērķi un starpmērķi. un tas tomēr prasa diezgan lielu apzinātu mentālas piepūles un plānošanas ieguldījuma devu, un tajos pusaudža gados man tāda nebija, tb, man nebija nekāda jēdzīga izdomāta stāsta, par to, kas notiks un ko es darīšu, bija tikai ļoti atsevišķi fragmenti, atsevišķi skaidri, koši punkti, bet nekontekstualizēti, bez skaidrām savstarpējām saiknēm. tagad, savukārt, ir otrādi, man ir konteksts, virziens, ceļš, nevis vienkārši pieturas punkti bez nojausmas, kur tie atrodas un pa kādu ceļu uz tiem iet.
un man kaut kā liekas, ka tad, ja es izdomātu tiešām konkrētu precīzā, jēdzīgā naratīvā ietvertu stāstu, ieliktu šajā kontekstā tos pieturas punktus, tad es nebrīnītos, ka tas tiešām tā arī piepildītos, kā tiem minētajiem evenu jauniešiem. jo tā skaidrā naratīva izstrādāšanā jau lielā puse darba būtu izdarīta.
bet tas tā, ļoti piesardzīgi, nesaku, ka man 100% liekas, ka tā tiešām noteikti ir/būtu :D