Pēc lekcijas par Sibīrijas evaniem un kā viņi iztēlojas/plāno nākotni,sāku gudrot, kā pati savos 16, 17 gados biju iztēlojusies šo laiku. Jāsaka, daudz nevarēju atcerēties, jo, manuprāt, ļoti daudz nemaz nebiju par to domājusi. Konkrētas lietas man nebija prātā, ne par darbu, ne par studijām. Bet tas, ko es tolaik tik ļoti, ļoti vēlējos, biju beidzot dabūt to sajūtu, ka esmu iekšā dzīvē, ka vairs nesēžu malā un neskatos, cik jautri ir citiem. Savā ziņā tas ir piepildījies. Tas, ko es absolūti nebiju iedomājusies - ka pašam ir jāstrādā, lai to sajūtu sasniegtu, uz paplātes neviens nepienesīs. Tā ka savas laimes kalšana laikam jau sanāk, he.
Tīri intereses pēc, kā citi savos padsmit gados bija iztēlojušies to dzīvi pēc vidusskolas?