Piekrītu, sangviniskā temperamenta trūkums tiešām diezgan ļoti traucē. Bet man laikam ir ārkārtīgi mainījusies dzīves pozīcija, proti, es aktīvi piedalos dzīvē arī tad, ja esmu viena un malā, lai cik tas neiespējami neizklausītos. Jo tas tiešām lielā mērā ir par iekšējo sajūtu, un, kad tā mainās, mainās arī lietas apkārt.
Bet ilgošanās pēc dzīves var būt ļoti izmisīga, tas ir ļoti saprotami.