Rakstu un atkal nodzēšu, jau kādu desmito reizi. Galvā visu laiku troksnis, gribas, lai vienreiz apklust, bet dzert arī negribas un visādām grāmatām/filmām, ar ko novērst uzmanību, nav laika, vienkārši nav. Nesen vēl pukojos, ka pārāk daudz brīvā laika, pārāk daudz iespēju domāt visādas sliktas domas, tagad dabūju, ko gribēju - darba pilna pēcpuse. Un atkal jau mutē visu laiku tā pazīstamā kafijas garša apvienojumā ar konstanto bezmiega sajūtu. Ak, briesmīgi, bet reizē tomēr tik forši, dikti atgādina vidusskolas pēdējos mēnešus pirms eksāmeniem.