Uzstādījums sev - beidzot mācīties no savām kļūdām un beidzot beigt dirsties, tikt vaļā no depresijas. Pēdējais punkts laikam tomēr nav reāli izpildāms, kamēr esmu shajā valstī, nezinu. Pats trakākais joprojām ir, ka pieķeru sevi nepārtraukti domājam par....., fuck, un uzreiz tik smagi paliek iekshā. Dzert un pīpēt vairs negribas, jātiek kaut kādā citā ceļā ar sho galā, vēl tikai neesmu atradis recepti, kā. Šoreiz pat spēlēshana nepalīdz, jo tās ir par maz, principā tikai mēģos, kas jau arī zajebaļi, jau sāk apnikt kult tik visu pa riņķi, bez atdeves. Pieķēru arī sevi pie apziņas, ka ir salīdzinoshi grūti strādāt ar shiem cilvēkiem kopā, jo nav vienotības un skaidra viena virzījuma, kurp pārējie vēlas grupu aizvest, padomus neuzklausa, darbojas pavisrshi. Tik ļoti viegli un pierasti kvalitatīvi ir ar A strādāt, ka jebkādas novirzes no kvalitātes drausmīgi sāk kaitināt. Nu kāda jēga ir braukt uz mēģi, tērēt savu laiku un samaksāt naudu par mēģi, ja pārējie grupas dalībnieki to tik vien dara, kā apspriež "krīzes" problēmas un nespelē. Fuck, what's the point then? Vispār esmu pazaudējis jēgu visam sheit, vienīgi Dailes Teātra darbs pie pults mani spēj noturēt, jo reāli redzu tam jēgu. Viss pārējais shķiet pilnīgi pointless. Tā tīri godīgi runājot. Tukshums majās ir tik drausmīgi nospiedosh, pretīgs. Es pilnīgi fiziski to jūtu, to pretīgo sajūtu, kas aug un aug, kā augonis, draudot pārņemt visu manu apziņu un iekshas. Pamāzām pārtopu par nihilistisku lūzeru, bet varbūt visu laiku jau tāds esmu bijis. Fuck.