| somebody loves me, i wonder who, i wonder who she can be? |
[Apr. 22nd, 2009|01:17 am] |
| [ | music |
| | Dungājot kopš iziešanas no darba pirms 5h- Somebody loves me | ] |
Braucu mājup pēc glāzēm piecām vīna, manāmi labā garastāvoklī. Dungoju pie sevis 'somebody loves me, I wonder who'.
- ....
- Piedošanu?!
- Labvakar.
- Labvakar.
- Jaunkundz, jums tik smukas kurpes, kur gan jūs tādas atradāt? Kad redzu tādas kurpes, uzreiz gribas būt par sievieti. Tad kur jūs tādas atradāt?
- Latvijā.
- Kur?
- Latvijā.
- Bet tas taču tālu?!
- Jā, ir gan.
- Tad jau jūs arī esat no turienes?
- Esmu, bet nu jau labu laiku dzīvoju šeit.
(apspriežas ar otro brāli)
- ....
- Kā lūdzu?
- Vai esat precējusies?
- Jā.
- Cik sen?
- Kopš pāris nedēļām.
- Nu tad apsveicam.
- Paldies.
(Izkāpjam Havre-Caumartin, lai tālāk ietu uz devīto).
- Varbūt jums palīdzēt nest, nav smagi?
- Nē, ko jūs, tikšu galā. Smagi nav. (rokās grozs ar puķēm)
Pēc kāda brīža.
- Bet jums nav gredzena?!
- Kam gan vajadzīgs gredzens?
- Kā gan lai cilvēks zina, ka tik skaista sieviete, kā jūs, ir precējusies? Un mans brālis (pamājot uz brāļa pusi) ir uz to ļoti acīgs, vienmēr pamana.
- Nu tad es parasti pasaku, ka esmu.
- Un kurp jūs dodaties?
- Uz Senlazāru.
- Nu tad jums turp. (parāda uz vienu un to pašu peronu izejošā ceļa labo atzarojumu) Lai jums jauks vakars, kundze.
- Lai jums arī jauks. |
|
|
| atpakaļ prom Dūju mežā |
[Apr. 19th, 2009|04:10 pm] |
Lidmašīnā blakus sēdēja jūrnieks, kam tālāk jālido uz Āfrikas vidieni. Esot sēdējuši lidostā kopš pieciem, viņu lidmašīna kavējusi, tad sabojājusies. Tagad pa tiešo uz Parīzi, bet starp lidojumiem esot 20 minūtes. Neesot gan arī pirmā reize - vienmēr ceļā ķibeles.
Bet vislabprātāk jau viņš būtu palicis mājās, dalījis savu darba laiku starp Rīgu un Ventspili. Vienu nedēļu strādā, otra brīva. Bet nav Latvijā darba, viņš teica. Nu jau labu laiku esot solījuši, ka mājās varēs palikt, taču atliek un atliek. Tad nu atkal brauks uz Āfriku. Īpaši patīkami jau nu tur neesot. Novēlēja laimīgu mācību piebeigšanu; par atbildi - lai viņam labs ceļavējš.
---------------------------------------------------------
Pelēki nomācies, bet vis jau sen izplaucis. Dūju mežā pie stacijas zied ābelītes. Sārtā kļava tieši zem logiem šogad pastiepusies garāka, drīz jau aizstiepsies līdz nākamajam stāvam. Jauki - vasaras pievakarēs metīs ēnu.
Atstātās puķes izdzīvojušas. Pastkaste laipnu vēstuļu pilna. Apdrošinātāji, izīrētāji un bankas mani vēl aizvien mīl un sūta kvēlus jo kvēlus rēķinus, kaismīgus atgādinājumus un gandrīz nepiedienīgus jaunos piedāvājumus.
Un - šajās otrajās mājās dīvaini smaržo. Ne pēc mājām, ne arī apmetnes vietas, jo katrs centimetrs apdzīvots. Taču puķes visas izdzīvojušas, tikai pāris mirušu pumpuru pelargonijai. |
|
|
| svešas pilsētas svešās dzīvēs |
[Feb. 3rd, 2009|07:43 pm] |
Lasu to pašu Orangette. Aizdomājos, kā tā, ka tik ļoti daudziem ārzemniekiem Parīze izraisa tik siltas jūtas? Gandrīz vai tādu sapņainu nostaļģiju - ai, tā pelēkā šarmantā pilsētā, kur gaisma ir tik īpaša etc. Iluzorā uztvere? Selektīvā atmiņa?
Nesaprotu. Jā, šī ir skaista pilsēta, bet pasaulē skaistu pilsētu ir ļoti daudz un nereti pilsētas viena par otru maskējas. Un gaisma katrā pilsētā ir cita, taču arī tā mēdz veikt visneiespējamākos ceļojumus, lai, teiksim, janvāra pēcpusdiena Parīzē atgādinātu Vecdaugavu septembra vidū. Savādas tās atmiņas par pilsētām.
upd: Meloju. Ir viena pilnīgi romantiskā Parīzes atmiņa. Pagājušā gada jūlija sākumā gulēju zālītē Luvras priekšā. Skatījos vakara debesīs, klausījos blakus futbolistos. Vēl tagad iedomājoties jūtu to saules siltumu. |
|
|
| |
[Nov. 6th, 2008|04:55 pm] |
Ceļā pēc pusdienām/launaga, ejot garām vienam no īsteni smalkajiem veikaliem, pamanīju lielisku pārdevēju inteliģenta brillēs. Pamanīja. Kad sasmējos, steidzīgi cēlās gatavs skriet laukā. It kā manī kādu paziņu būtu atpazinis. |
|
|
| kaimiņš |
[Nov. 4th, 2008|10:17 pm] |
Virs manis, ceturtajā stāvā, dzīvo lielisks kaimiņš. Tas ir, viņu pašu nekad neesmu redzējusi, tikai dzirdējusi balsi.
Katru vakaru īsi pēc pusnakts viņš ekstāzē novaidas tā, ka līdz pirmajam stavam var dzirdēt.
Tā mēs komunicējam- viņš novaidas, man - smieklu lēkme. Bet vaid skaisti gan. |
|
|
| |
[Aug. 6th, 2008|01:15 am] |
Kad kāds mazpazīstams (tā kā pazīstams, bet nu) tev pasaka cik tu labs un foršs un vispār, silti paliek ap sirdi un dzīvot tā kā vairāk gribas. |
|
|
| |
[Jun. 2nd, 2008|02:08 pm] |
Svētdien uz jauno dzīvokli tika pārvesta liela daļa trauku, drēbju&stuff. Grāmatas gan vēl ne, ir drusku par smagu. Tas viss par spīti streikam (dzelzsceļnieki atkal izklaidējas). Taču nav ļaunuma bez labuma - svētdienas agrais vilciens (8.57) tika nokavēts, tad nu soļoju uz pilsētas pusi gar sliedēm aprautu mutes ermoņiku skaņu pavadījumā. Tuvākajā piedzelzsceļa tornī bija iemitinājies muzikants baltā uzvalkā, melnu kreklu un baltu hūti galvā. Paceļot cepuri padeva labdienu, saņēma pretī kniksēšanu.
Un blakusciemā, šķiet, ir svētās Ženevjēvas klosteris (vismaz pēc tāda tas ēku kopums izskatījās), skati kā jebkuras lielpislētas nomalē un tikai veci kungi ielās (un reta, no papēžiem līdz matu galiem ievīstījusies austrumniece). Tāda izskatās mana pilsēta svētdienas agrā rītā. Ar plašiem krāmu un augļu tirgiem zem klajas debess, kas ceļo no piepilsētas uz piepilsētu. Un veciem kungiem-joku plēsējiem. Jaunieši vēl aizvien, šķiet, meklē sevi.
Un vēl šeit ir "kaimiņu dienas", kad viss nams iziet laukā uz terases pabaudīt sauli un iedzert agrās pēcpusdienas aperitīvu. |
|
|
| |
[May. 21st, 2008|12:26 pm] |
Ā, un vēl es gribeju pateikt, ka man ir viens lielisks pasniedzējs, kas vada darba tiesību semināru.
Lai arī nu jau man ir četri neattaisnoti kavējumi, viņš vadībai nodevis ziņas par trijiem, līdz ar to no šī kursa mani neatskaitīs. Pagaidām vismaz.
Ai, labs pasniedzējs, ai labs. |
|
|
| par mākleriem un viņu gaumi |
[May. 20th, 2008|02:36 pm] |
"Varētu domāt, ka jaunkundze ir poliete, bet nē. Viņa izrādās latviete," teica tumšzilajā uzvalkā un dzeltenajā šlipsē ar sarkanajiem rombiem tērptais kungs nu jau ļoti nobdiedušā vecumā.
Blondā māklere zinoši pamāja ar galvu un solīja,ka viņas kolēģe man rīt atzvanīšot.
Es nesapratu ne kapeikas no viņu sarunas par nacionalitātes nozīmīgumu. |
|
|
| |
[Mar. 19th, 2008|08:18 pm] |
Bet mēs esam tik vienkārši, vienkārši. Maz lasām, maz zinām. esam ieslīguši katrs savā disciplīnā un pat degungalu laukā neizvelkam.
Mūsu mīļais pasniedzējs/žurnālists/amerikānis Parīzē tā vien šķiet, ka raustās neirozēs no absolūti pofigistiskajiem, pārnopietnajiem un slinkajiem līdz pat kliņķim studentiem. Man uz viņu ir siltas jūtas, man ļoti patīk, kā viņš smēķē. Turklāt viņš ļoti, ļoti atgādina tēlu no 20.gs. 20.gadiem. Ģērbts melnā, garu mēteli - kā no tālaika fotogrāfijām izkāpis. Un nervozi nervozs, raustīgs un straujš, bet iekšēji ļoti patīkams. |
|
|