Svētdien uz jauno dzīvokli tika pārvesta liela daļa trauku, drēbju&stuff. Grāmatas gan vēl ne, ir drusku par smagu. Tas viss par spīti streikam (dzelzsceļnieki atkal izklaidējas). Taču nav ļaunuma bez labuma - svētdienas agrais vilciens (8.57) tika nokavēts, tad nu soļoju uz pilsētas pusi gar sliedēm aprautu mutes ermoņiku skaņu pavadījumā. Tuvākajā piedzelzsceļa tornī bija iemitinājies muzikants baltā uzvalkā, melnu kreklu un baltu hūti galvā. Paceļot cepuri padeva labdienu, saņēma pretī kniksēšanu.
Un blakusciemā, šķiet, ir svētās Ženevjēvas klosteris (vismaz pēc tāda tas ēku kopums izskatījās), skati kā jebkuras lielpislētas nomalē un tikai veci kungi ielās (un reta, no papēžiem līdz matu galiem ievīstījusies austrumniece). Tāda izskatās mana pilsēta svētdienas agrā rītā. Ar plašiem krāmu un augļu tirgiem zem klajas debess, kas ceļo no piepilsētas uz piepilsētu. Un veciem kungiem-joku plēsējiem. Jaunieši vēl aizvien, šķiet, meklē sevi.
Un vēl šeit ir "kaimiņu dienas", kad viss nams iziet laukā uz terases pabaudīt sauli un iedzert agrās pēcpusdienas aperitīvu.