| paldies kinskim |
[Feb. 3rd, 2009|11:55 am] |
( sermuliņš ) |
|
|
| |
[Feb. 3rd, 2009|09:05 am] |
Un tad ir dienas, kad tu nekā neesi sagatavojis un gribi vienkārši nekur neiet. Tapēc, ka nebūs ko teikt. Un tāpēc, ka darba lietas arī ir nepabeigtas. Nav ļoti daudz tādu dienu, bet ir. |
|
|
| |
[Jan. 9th, 2009|12:27 am] |
Oh God, piudele vīna ir par daudz. Klausos Teitur 'Great balls of fire'. & skatījos tos pašus nelaimīgos slepenos pielūdzējus draugos. Tagad gribas atvainoties par neiciešamību un aroganci. Šķiet, ka asums un nejaukums pāri visam. Ai, snobi ir snobi.
PS- man laikam ir pāraugstas prasības. Nu, vienkārši tādas pašas ka sev pašai. |
|
|
| velnu daba |
[Jan. 7th, 2009|03:40 pm] |
Skatos Ziemassvētku bildes. Nez kāpēc visās tajās, kurās smejos, izskatos pēc velnēna. Tāda šķelmīga un drusku ļaunīga. Un tā vienmēr. Neko nevar noslēpt. |
|
|
| Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Gribulîtis. |
[Jan. 5th, 2009|05:08 pm] |
Pédéjàs dienas izsaku gribéshanas caur sajùtàm. Tà vakar ilgi nevaréju saprast, ko lai tàdu otro chakru sasildoshu apéd? Visas édamlietas kaut kà vairàk treshàs augshu piepildoshas.
Shodien atkal gribas kaut ko, nu, kaut ko tàdu siltu un sildoshu, mîlîgu un tà kà brîvdienu sajùta (tà labà, kad viss ir iespéjams, plànu pat îpashi nav, bet patîkama gurdenuma un laimes pilnas dienas). Tà pirms Ziemassvétkiem sev nopirku pùkainu kà tediju termoforu. Palîdzéja. Diez, kas shoreiz varétu bùt tas? |
|
|
| |
[Aug. 6th, 2008|01:15 am] |
Kad kāds mazpazīstams (tā kā pazīstams, bet nu) tev pasaka cik tu labs un foršs un vispār, silti paliek ap sirdi un dzīvot tā kā vairāk gribas. |
|
|
| |
[Jul. 21st, 2008|02:18 pm] |
Ko nu ņemties; dzīvošanā, ne aprakstīšanā tā sāls. |
|
|
| Ap pilnmēnesi esošās dienas var būt arī izteikti labas |
[Jun. 18th, 2008|11:40 am] |
Kad no rīta esi laimīgi piecēlies un ticis uz agro vilcienu... nē, viss sākās agrāk. Kad vakar ir bijusi veiksmīga prezentācija, kas uzceļ atpakaļ labas pašsajūtas plaknē, ko nevar iebojāt pat dzelzceļnieku streika izraisītā 1,5h pavadīšana sveta Lacara stacijā dažu žurku kompānijā; kad šorīt pamošanās ir bijusi laicīga un agrais rīta vilciens ir ieradies laicīgi un noķerts; kad ceļā uz skolu ir uzsākta (labi uzsākta) viena juridiskā lietas analīze; kad otrās brokastis ir bijušas lieliskas un dienišķā the guardian kopija ir saņemta,
tad ir īpaši patīkami sajust iekšēju labsajūtu pēc friendlistes palasīšanas. |
|
|
| |
[Jun. 17th, 2008|06:22 pm] |
Aizvakar vai vakar, nu neatceros vairs, bet vienā no skatītajām filmām mazā meitene teica tēvam, nu priekš kam gan ir vajadzīga bērnība? Es gribu izaugt, es gribu būt pieaugusi.
Ja par to domā tagad, tad ir smieklīgi. Gribēju izaugt, izaugu. Tagad gribas, kaut nu tas būtu bijis lēnāk. Kaut nu pieaugušo dzīve būtu tikpat aizrautīga kā kādreiz. Tad atkal smiekli, jo ne jau dzīve ir mainījusies. Uztvere, tikai uztvere. Tu vai nu esi aizrautīgs vai ne, un dzīvei tur nav ne vismazākās nozīmes. |
|
|
| |
[May. 20th, 2008|01:49 pm] |
Šorīt gāju uz skolas pusi un domāju par bailēm. Un par to, kā baidos. Šivas k-gam bija taisnība, tikai mazos melnos punktiņus var saskatīt tad, kad tie kļuvuši par lieliem melniem sputņikiem, kas aizēno gaismu tumšajās dienās. |
|
|
| pelēkmelnā neredzamā mugursoma* |
[May. 14th, 2008|04:19 pm] |
Sāp mugura. Noguruma ir kā gan nav, bet darbu un atcerēšanās lietu tik daudz, ka šķiet tas viss tiek nests uz muguras.
Ošo Dzen Taro grāmatiņā bija lielisks zīmejums, atainojošs pagātnes nesēju. Uz muguras stiepa ne tikai savas vēlmes, bet arī visus pagātnes kontaktus un notikumus.
* Atsaucoties uz "Rozā neredzamo vienradzi" |
|
|
| |
[Apr. 21st, 2008|04:09 am] |
Lasu romānu par psihoanalītiķiem (jā, jā, nu jau tik tālu ir, nepietiek ar apmeklējumiem vien).
Ir pāris punkti, kas pašai kļūst skaidrāki. Piemēram, piedzīvojumu meklēšana. |
|
|
| |
[Apr. 19th, 2008|09:20 am] |
Vakarnakt nevarēju un nevarēju vien aizmigt. Vārtījos pa palagiem, skaitīju gan aitas, gan pātarus - nekā. Līdz beidzot ap diviem sevi pierunāju. Bet prāts jau ir tikpat spītīgs kā pati. Murgoju. Kāds ienācis manās mājās, spēlējas ar mani kā kaķis ar peli pirms pusdienām. Un es nevaru, nevaru, nevaru!! atvērt acis. Pusmiglā uzgrūžos mēbelēm, galva zemu nolaista, un slepkava tik riņķo un riņķa apkārt, balsi vieglu un izsmejošu, ledusaukstu un tērauda notīm cauraustu. Man ir bail, tik ļoti bail. Un es pat zinu, ka tas ir sapnis, bet es nevaru un nevaru pamosties. Gandrīz izdodas, taču tad atkal turpat, tāpat. Pēkšņi atveru acis: istabā. Tumšs, kluss, parizh. Viss kārtībā.
Jānosolās sev, ka nekad sevi gulēt nespiedīšu. Labāk ne, prāts ir spītnieks. |
|
|