Vakarnakt nevarēju un nevarēju vien aizmigt. Vārtījos pa palagiem, skaitīju gan aitas, gan pātarus - nekā. Līdz beidzot ap diviem sevi pierunāju. Bet prāts jau ir tikpat spītīgs kā pati. Murgoju. Kāds ienācis manās mājās, spēlējas ar mani kā kaķis ar peli pirms pusdienām. Un es nevaru, nevaru, nevaru!! atvērt acis. Pusmiglā uzgrūžos mēbelēm, galva zemu nolaista, un slepkava tik riņķo un riņķa apkārt, balsi vieglu un izsmejošu, ledusaukstu un tērauda notīm cauraustu. Man ir bail, tik ļoti bail. Un es pat zinu, ka tas ir sapnis, bet es nevaru un nevaru pamosties. Gandrīz izdodas, taču tad atkal turpat, tāpat. Pēkšņi atveru acis: istabā. Tumšs, kluss, parizh. Viss kārtībā.
Jānosolās sev, ka nekad sevi gulēt nespiedīšu. Labāk ne, prāts ir spītnieks.