dīvaino sapņu rīts
Vispirms bija 10 sākotnējā izskatā vilki, tad Stafordveidīgi suņuki, kuri drusku gan gribēja kost, bet tad nomierinājās. Un ļāvās pierunāties. Bija sarunas un pastaigas ar ģimeni pa sniegu gar Hruščovkām trīsstāvīgām, maz apgaismotām un mežā esošām.
- Aizvedīšu viņus [suņus] uz kristiešu laboratoriju.
- Uz kristiešu laboratoriju? [klusums] Tad nu gan tu esi stulba. Tev ar viņiem nepatīk, labi nav, bet vienalga tu neej prom.
- [pamostas sarūgtinājums, bet vēl uz āru nekā] Beidz. [ieķeros tēvam elkonī] Tas taču tikai tāds izteiciens, kristiešu laboratorija.
- Aha.
- Nu tu taču zini, ka es esmu budiste. [prāta aizkrāsnē sāk gruzdēt: kristiešos ur kas ļoti tuvs un mazliet jūtos kā nodevēja, ka viņus tā noliedzu. tad atkal- žēlsirdība un pazemība ir arī budismā. gruzdēšana apdziest]
Tālāk saruna turpinās par pēdējiem CD ar meditācijas tehnikām utt. Just your average occidental buddist.
Un tad, jau vēlāk, bija mirušais vectēvs (nu, Miša, es domāju), kuram sūdzējos par slikto gulēšanu. Viņš smējās: nu ja, tev jau piecas, sešas stundiņas, ka tik ne vairāk. Nedod dies' nogulēs vairāk, tad tak dzīvot tālāk nevarēs.