Ārkārtīgi patīkami izteicās jaunais pasniedzējs. Jauniņš, asu un niknu mēli, menedžeris. Kā spirgta gaisa vēsma iesīkstējušās institūcijas telpās. Tad lūk, viņš citēja kādu (vairs gan neatminos kuru, bet tas nav tik svarīgi) sakot, ka mūsdienu jaunatne vairs netiek galā ar savām emocijām. Ka tais pašās mīlestības lietās itin nekas neesot skaidrs tieši tamdēļ, ka jaunieši nelasa. Tas pats Rasins vai Igo, vai vēl kaudze rakstnieku iepriekšējām paaudzēm esot kalpojuši par tādu kā dzīves sākumskolas analoģiju emociju jautājumos. Un kas tagad? Tagad katrs pats par sevi, katrs pats savā neizpratnē. Bet nu labi, viņš piebilda, tas ir itin tālu no uzņēmumu vadības.

Tai pat laikā, otrajā lekcijā viņš bija ataicinājis vēl vienu tikpat jaunu, bet nu jau samērā pieredzējušu puiku, kura uzņēmums nu ir 10 valstīs Eiropā un pelna itin neslikti. Skaistākais no viņu abu kopsarunas: par darbinieku ļoti vēlams neņemt vientuļnieku, kam nav labu un tuvu attiecību ne ar vecākiem, ne arī pašam sava ģimene. "No šādiem cilvēkiem lielākoties ir tikai problēmas. Ar dzīvi neapmierināts, garlaikots, nomākts, ar laiku slikti strādās, bet prom iet negribēs, satiks riebīgu advokātu, kas ieskaidros šamajam - tev tak taisnība, ej un pierādi; nogremdēs gan sevi, gan mazo uzņēmumu." Brutāli. Stereotipiski. Ne vienmēr patiesi, taču sava daļa patiesības tajā ir. Ar cilvēkiem, kam nav ko zaudēt, ļoti uzmanīgi. Vēl uzmanīgāk ar tiem, kam nav nekādu saišu.

Kopsummā: puikas abi bija vietām parupji, straujas dabas un pilnīgi pārliecināti par savu taisnību. Atelpa. Puikas, kas abi pašiem spēkiem sasnieguši un nav notrulinājušies "koka valodā". Cik ļoti pietrūka tieši šādas attieksmes.