Bet vislabāk man laikam patīk kursabiedrenes, kas gan ir vienā darba grupā, bet lieliski atļaujas neierasties uz norunāto mītiņu, pirms tam īpaši piesakot, ka, sākot ar ceturdienu nebūšot vairs Parīzē. Un tad, bez atvainošanās (pasvītroju un izceļu: bez atvainošanās) sūta vēstules, paskaidrojot, ka neko nesaprot, tad vēl, ka nedēļas beigās viņai nebūšot pieejama bibliotēka un viņa nemaz nezinot, kā vispār varēs uzdoto paveikt. Lieki teikt, ka tas viss notiek pēc pusnakts.
Vienvārdsakot - I'r dusmīgs. Arī es mēdzu kavēt un neierasties, bet tam vienmēr jāsniedz paskaidrojums. Galu galā, pārējo ierašanās un laikā veiktie darbi ir cienījami. Tā ir norma. Ja jau neiekļaujies, kavē pārējos, tad proti vismaz atvainoties. Un nākamreiz mēģini laboties.
Viss. Dusmu brīdis pāri. Tagad var mierīgi rakstīt viņai paskaidrojošo meilu un tad jau iet gulēt.