izdzīvot tolerances apstākļos? skan pārāk aizdomīgi, lai varētu būt patiesība.. būsim toleranti pret vakhabītiem un šiītu radikālo spārnu? Irānas un Ziemeļkorejas kodoltehnoloģiju plāniem? pret dzimstības samazināšanu un homoseksālisma propogandu? varbūt būsim toleranti pret vieglajām narkotikām un telefona sarunu noklausīšanos? pret totalitārajām sektām un to piekoptajām metodēm?
es vēlētos nošķirt toleanci no bezatbildības, jo, šķiet, šie termini pārlieku bieži tiek sagāzti vienā katlā. kā 'hard liner' reālists uzskatu, ka 'nacionālo interešu prioritāte'-s principu neviens nav atcēlis. tas, ka mēs vēlamies būt toleranti vēl nenozīmē, ka tāpēc Hollowwood-a pārstās nodarboties ar labākajās 'soft power' tradīcijās ieturētu amerikānisko vērtību propogandu, vai tāpēc sekstūristi būs pateicīgāki Latvijas meitenēm.
man šķiet, ka visa šī tolerance izriet no pamatīgi sašķobītās rietumu tiesu prakses, kuras rezultātā mēs pamazām nonākam pie absurdas situācijas, kur personībai un tās uzskatiem nav nozīmes, pretnostatot to bezpersoniskās tiesu sistēmas precedentiem, no kā izriet iespējami pārsteidzīgs secinājums, ka mēs pamazām tuvojamies tiesiskajam totalitārismam. es šaubos, ka apgaismības laiku humānisti cīnījās par tiesībām tikt tiesiski paverdzinātiem.