labi, ka tu dusmojies, dusmas ir aktīva emocija.
man šķiet, visgrūtāk ir pieņemt pašam savā priekšā, ka esi ļāvis sev tā darīt pāri. bet varbūt ir labi sevi pieņemt un sev piedodt. i mean, ja es tev stāstītu šo stāstu, tu taču mani pažēlotu un samīļotu un teiktu hey, it is not your fault, you are just too normal for this.
upuru apraksts gan nav pārāk pētīts, bet upuriem parasti piemīt "pozitīvās" lietas - extroverted, relaxd, carefree, trusting, loyal, commited.
http://psychopathsandlove.com/traits-of-the-psychopaths-victim/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man pāris gadus par ilgu bija grūti sadusmoties, jo kaut kā visai tai psihopāta vardarbībai nāk līdzi nekad neapstrīdami paskaidrojumi, kuri plūst un mainās, līdz, iedzīti stūrī, viņi taisa psihotiskas histērijas - vai, iespējams, imitē tās. Manas psihopātes gāja bezfilmīgā berserkerī (kad biju ticis pārāk tuvu potenciālai emocionālai intimitātei) un pēc tam mēdza teikt, ka neatceras, ko darīja, kaut arī tajos brīžos nāca ārā tik neizsakāms ļaunums, ka vairumā gadījumu paliku vnk šokā ar atkārtu žokli. Ārprātīgs murgs. Ar ilgāko cietos kādu pusotru gadu, jo likās - "negribas taču tādu nabaga būtnīti, kura pati nesaprot savas sāpes un bailes, pamest vienu un nepasargātu". Man prātā nenāca, kas tur apakšā par hiēnu, kaut arī ar visiem tiem trakumiem un meliem rēķinājos, tikai tos sev attaisnoju. Beigās izrādījās, ka visa mana depresija un izmisums tiek sistemātiski programmēts. Sakrājās milzumdaudz neizpaustu dusmu. Tās viņa tā arī īsti nav dabūjusi redzēt. No Contact. Bet vismaz vienā brīdī atradu spraudziņas, pa kurām tās dusmas izlauzt līdz ārpusei - lādējos cibā un tml., pieņemot, ka tāpat visi mani uzskata par jukušu vai vēl kaut kādu - īsāk sakot, vainīgu. Jo, nu, kā nākas, ka meitenītei viss labi un kārtībā? Tātad es esmu visu salaidis dēlī. Savukārt viņas attaisnojumi pēc drausmīgiem pāri darījumiem, cik noprotu, ir no sērijas "ai, viņš sajucis, lasot par tiem psihopātiem - iepriekšējo draudzeni viņš arī tā apsaukāja, tātad īstenībā mēs abas esam normālas, un jucis ir viņš". Smagi, jo varētu izklausīties pārliecinoši. Un viņai es par to psihopātiju daudz stāstīju, viņa arī uz visiem pēc kārtas ar pirkstu rādīja, un, kas interesanti, izskatās, ka tie psihopāti paši sev to nevar atzīt - vismaz ne skaļi. Nu, daži drošien var, bet, piemēram, šitā ķirzaka to turpina pasniegt kā vnk absurdu ideju, jo viņa taču ir tik superīga un draudzīga - kāda tur psihopātija? Bet reāli viņa ir tukša iepatikšanās mašīna ar mērķi saķert, iznīcināt un izmest. Klasika. Drausmīgs cilvēks, bet citi to neredz - un pati viņa teiks un darīs visu, lai neviens nevarētu viņu apsūdzēt. Bet, nu, to var saprast. Pieļauju, ka viņa joprojām nespēj nopietni par to domāt vai uztraukties - tā laikam viena no tām psihopātu/slimi narcistisko īpašībām - nespēja apšaubīt sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ir teorija par četriem veidiem, kā cilvēki deal with shame/vainas apziņu

Withdrawal Negative (shame, sadness, fear, anxiety). Consciousness of shameful actions, flaws, or features, and discomfort with others. Limit shameful exposure Behavior: Withdraw, hide, avoid others

Attack self (self-directed anger, self-hatred, self-disdain, disgust) consciousness of shameful actions, flaws, or features. take control of shame, directing anger inward Motivation: Being wanted, accepted, and valued by others Behavior: Self-criticism, obey, adopt a submissive behavior

Avoidance (happiness, enthusiasm) Little consciousness of shame, shameful actions, flaws, or features (denial) Distract others and the self from the painful feeling. Reduce the aware experience of shame. Display being above shame Behavior: Denial, emotional distancing, minimization, jokes, sex, addictions, narcissism

Attack other (anger) May or may not have consciousness of shame. Generally is too focused in other's behaviors and/or misbehaviors. Sustain the self-image, direct anger outward, and externalize the shame experience Attack other person or thing. Behavior: Make someone else feel worse, inferior and guilty

so, pētījumi liecina, ka psihopāti izmanto pēdējās divas stratēģijas (un tu vari apskatīties behaviour sadaļā, kā tas izskatās tev). un lielā mērā viņi to dara tāpēc, ka viņu smadzenes tā funkcionē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mjā, fun. Pēc pirmās psihopātes biju tā pārguris, ka vienkārši ignorēju visu to čerņu (Avoidance) un centos domāt happy thoughts, kas noveda pie otrās psihopātes ar visu to pieminēto Behavior - ar visiem tiem elementiem milzīgās devās. Nu, un pēc tās otrās jau bija smagāk, un tas bija vnk Withdrawal ar visu to šausmīgi smago izvairīšanos un izolētību. Tie psihopāti, btw, ļoti labprāt turpina jau aizkautu upuru saplosīšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ā, nu, okej, šitas izskaidro, kāpēc uztraucos par to, ka varbūt tad beigās pats esmu psihopāts - tas tā fakinā narcisma dēļ, kurš līdz ar tām ķirzakām kaut kā ļoti smagi piezagās; to viņas kaut kā stipri provocēja. Jo, nu viņas ir tik ōsam, un pats pēkšņi esi tik ōsam, ka viss ir tik ōsam, ka kļūsti par tādu pusjukušu, uz pusēm pārrautu indivīdu - reizē tajā psiha pasaulē, un reizē pa īstam. Paštēls un pašrealitāte. Skrūvspīles psihopāta rokās.

(Reply to this) (Parent)

ok, un runa ir par to, ka, lai vispār varētu diagsnoticēt psihopātiju, tai jābūt jau kaut nedaudz pamanāmai bērnībā. i mean. viņi ir tādi. iekšēji un galīgi.

un tā kā tā ir ģenētiska lieta, evolucionārie pētnieki izvirza pieņēmumu, ka viss šis personības komplekts ir adaptīvs in severely hostile environments. kas varbūt izskaidro, kādēļ asv proporcionāli šādu cilvēku varētu būt vairāk (kolonistu gēni? wild west?)

katrā ziņā kaut kur šī cilvēka ģenētiskajā pagātnē, visticamāk, cilvēkiem nācies dzīvot ļoti smagos apstākļos, un viņi ir izdzīvojuši, jo ir spējuši pamodināt psihopātisku uzvedību (piemēram, bezbailība un gatavība darīt jebko, zema stresa reakcija - tas viss signalizē pretiniekam, ka šis ir bīstams īpatnis, viņš neapstāsies).

piemēram, ja "normāls" cilvēks zog un saskaras ar upuri, kas pauž ciešanas un bailes, pavisam cilvēciskā veidā arī zagļa smadzenes sāk atdarināt šīs emocijas, un viņam ir daudz grūtāk veikt vardarbību pret šādu cilvēku. psihopāts nereaģē pret citu cilvēku emocijām. un kādreiz tas ir palīdzējis viņa senčiem izdzīvot.

(Reply to this) (Parent)

kaut kādā veidā psihopāts ir iepriekšējo paaudžu ciešanu sekas. kad es uz to tā skatos, es spēju saprast. pieņemt.

un tad vēl ir uzskats, ka tas var būt epiģenētisks traucējums (epiģenētisks, kad ārējie apstākļi "pamodina" snaudošos psihopātu gēnus)
tas droši vien ir stāsts par to, ka neviens nezina, kāds paliktu, ja nonāktu ļoti kritiskā situācijā. cik cilvēcīgs katrs spētu palikt.

bet par cilvēkiem, kas tā dzīvo mierā un paēduši, tad droši vien tas ir bez visas epiģenētikas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk, izturēties kā niknam zvēram pret cilvēkiem, ar kuriem vari justies drošāk nekā ar jebkuru citu, kuri tevi nēsā uz rociņām un tiešām mīl (nu, vai ir līdzatkarīgi), reāli uzbrūkot un graujot pašu galveno - garīgo aparātu -, tas jau nav pieņemami. Tas, ka haizivis neguļ un cauru diennakti var plosīt citus, neattaisno tādu cilvēka rīcību. Vnk viņi visu uztver kā cīņu par varu - un izmanto tos "vājos", kuriem esot, lūk, jūtas un emocijas. Pieļauju, ka viņi paši pat neapzinās, ka ir narcistiski, jo vnk dara vienīgo, ko zina. Bet reāli es piekrītu tiem, kas saka, ka cilvēka dabiskais ienaidnieks, bīstamais plēsoņa, ir psihopāts.

(Reply to this) (Parent)