kaut kādā veidā psihopāts ir iepriekšējo paaudžu ciešanu sekas. kad es uz to tā skatos, es spēju saprast. pieņemt.

un tad vēl ir uzskats, ka tas var būt epiģenētisks traucējums (epiģenētisks, kad ārējie apstākļi "pamodina" snaudošos psihopātu gēnus)
tas droši vien ir stāsts par to, ka neviens nezina, kāds paliktu, ja nonāktu ļoti kritiskā situācijā. cik cilvēcīgs katrs spētu palikt.

bet par cilvēkiem, kas tā dzīvo mierā un paēduši, tad droši vien tas ir bez visas epiģenētikas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk, izturēties kā niknam zvēram pret cilvēkiem, ar kuriem vari justies drošāk nekā ar jebkuru citu, kuri tevi nēsā uz rociņām un tiešām mīl (nu, vai ir līdzatkarīgi), reāli uzbrūkot un graujot pašu galveno - garīgo aparātu -, tas jau nav pieņemami. Tas, ka haizivis neguļ un cauru diennakti var plosīt citus, neattaisno tādu cilvēka rīcību. Vnk viņi visu uztver kā cīņu par varu - un izmanto tos "vājos", kuriem esot, lūk, jūtas un emocijas. Pieļauju, ka viņi paši pat neapzinās, ka ir narcistiski, jo vnk dara vienīgo, ko zina. Bet reāli es piekrītu tiem, kas saka, ka cilvēka dabiskais ienaidnieks, bīstamais plēsoņa, ir psihopāts.

(Reply to this) (Parent)