bet kaut kā tā uzticība ir aizgājusi, izsīkusi. vai nekad nav bijusi. kāpēc ir uzticības trūkums?

sēdēt uz ticības.

(Reply to this) (Thread)

jā, droši vien tieši tā. sēdēt un neatdot. un teikt - ērce, paskaidro.
varbūt uzticība zūd tad, kad nesaproti. piemēram, nesaproti, kā lidmašīnai izdodas lidot un nenokrist, un iekšēji neuzticies. vai nesaproti, kādēļ tētiņš netika galā ar pirmo matemātikas mājas darbu, un vairs neuzticies, ka tiks galā ar nākamo.
beigu beigās viss atgriežas pie Sokrata un zināšanu trūkuma.
bet then again. cilvēki, kas nav tik scientifical. man ;] lai uzticētos, varbūt pietiek ar tādu vienu vispārēju ticības momentu tam, kaut kam tam, kas ir -

nu, piemēram, teikums, ka viss ir pareizi.
ja izdotos ticēt tādam teikumam, varbūt viss būtu pareizi.

(šķiet, es pēdējā laikā daudz nodarbojas ar ticēšanas un uzticēšanās jautājumiem.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

(priecīgs par to ka kāds nodarbojas ar uzticēšanās jautājumiem)

ieraudzīju tā uzticēšanos -
tu saki, ka tētiņš nemācēja atrisināt matemātikas mājas darbu (droši vien tavu, ja?), bet tavā pasaulē tētiņam tas bija jāizdara. uzticēšanās ir tad, kad otrā cilvēkā tiek atrasts apliecinājums tavai pasaulei. tava pasaule rezonē ar cita cilvēka pasauli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā, tas ir smalks mājiens uz manu savtīgās izmantotājas dabu, jā ;]]]
bet ko citu lai cilvēks dara? viss jau te ir mana pozīcija pret tevi, līdz brīdim, kad mēs esam back to the beginning, back to viens vienīgs mēs. bet mēs neesam ;]

(Reply to this) (Parent) (Thread)

beigt pozicionēties :)

(Reply to this) (Parent)

(Reply to this) (Thread)

;]]]
jā, bet es jau sen gribēju tev pavaicāt - kā tev izdodas uzticēties zirgam pēc kritiena?
vēl pirms 15. novembra, jo tur es visu sapratu - lasīju, trīcēju, spēcīgi. bet nu nevar taču būt, ka tu piedzimi jau tik drosmīga? vai tomēr?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pa lielam tas ir jautājums par uzticēšanos sev, nevis zirgam. zirgs jau vairāk sanāk tāds kā spogulis - ja tu esi izklaidīgs, neuzmanīgs, nepārliecināts, sabijies viņš to visu atspoguļo, noraida tev atpakaļ. protams, pieliekot klāt arī kaut kādu devu savas attieksmes, izpratnes, sajūtu un humora izjūtas un tas patiešām atkarīgs no zirga. vēl jau jāsaprot, ka zirgs nav ne ļauns, ne labs, viņš ir vienkārši zirgs :)

vēl man ir mainījušās domas par krišanu - agrāk es krampjaini turējos pie pārliecības, ka es nekad nekrītu, es nekrītu, es nekrītu. nekritu arī. bet ja beigu beigās nokritu tad pa ritīgo - no zirga salaužot kāju, bet ar velosipēdu tiekot pie smadzeņu satricinājuma, pāris šuvēm, lauzta deguna un pāris izsistiem zobiem. tad es sāku domāt, ka krist varbūt nemaz nav tik slikti. un, ka labāk krist biežāk un maigāk, nevis sakrāt visus sev nepieciešamos kritienus vienai reizei un tad mocīties nezcikilgi.

šausmas, cik man atkal gari tas viss sanāca :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sanāca ļoti labi!!!
jo sevišķi daļa par domu mainīšanos par krišanu. kaut kā tā nekad nebiju paskatījusies uz pasauli. āāā!

un kā tev izdodas uzticēties sev? pakāpeniski ar katru dienu vairāk vai viļņveidīgi vai kā klintij?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tā pašos pašos dziļumos ir tā klints, es sev bezgalīgi uzticos un zinu, ka tikai un vienīgi es pati vienmēr, vienmēr būšu sev līdzās. a tā vispār ikdienā tas tik viegli un vienkārši neiet, brīžiem, tai klintij pāri skalojas lieli un ļoti nemierīgi viļņi - esmu pilna ar visiem šitiem "man taču tas nesanāks" vai "es taču to nevaru" utt. un tam ir šausmīgi viegli padoties.
bet, ja saņemās, apstājas, ievelk elpu un ieklausās, tad var to dziļumu saklausīt un nomierināties.
grūti to tā izskaidrot, tā man tāda sajūta, kas diezgan grūti tverama.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

apstājas, ievelk elpu un ieklausās
Paldies.
Tas laikam ir tas.
;]

(Reply to this) (Parent)