pa lielam tas ir jautājums par uzticēšanos sev, nevis zirgam. zirgs jau vairāk sanāk tāds kā spogulis - ja tu esi izklaidīgs, neuzmanīgs, nepārliecināts, sabijies viņš to visu atspoguļo, noraida tev atpakaļ. protams, pieliekot klāt arī kaut kādu devu savas attieksmes, izpratnes, sajūtu un humora izjūtas un tas patiešām atkarīgs no zirga. vēl jau jāsaprot, ka zirgs nav ne ļauns, ne labs, viņš ir vienkārši zirgs :)

vēl man ir mainījušās domas par krišanu - agrāk es krampjaini turējos pie pārliecības, ka es nekad nekrītu, es nekrītu, es nekrītu. nekritu arī. bet ja beigu beigās nokritu tad pa ritīgo - no zirga salaužot kāju, bet ar velosipēdu tiekot pie smadzeņu satricinājuma, pāris šuvēm, lauzta deguna un pāris izsistiem zobiem. tad es sāku domāt, ka krist varbūt nemaz nav tik slikti. un, ka labāk krist biežāk un maigāk, nevis sakrāt visus sev nepieciešamos kritienus vienai reizei un tad mocīties nezcikilgi.

šausmas, cik man atkal gari tas viss sanāca :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sanāca ļoti labi!!!
jo sevišķi daļa par domu mainīšanos par krišanu. kaut kā tā nekad nebiju paskatījusies uz pasauli. āāā!

un kā tev izdodas uzticēties sev? pakāpeniski ar katru dienu vairāk vai viļņveidīgi vai kā klintij?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tā pašos pašos dziļumos ir tā klints, es sev bezgalīgi uzticos un zinu, ka tikai un vienīgi es pati vienmēr, vienmēr būšu sev līdzās. a tā vispār ikdienā tas tik viegli un vienkārši neiet, brīžiem, tai klintij pāri skalojas lieli un ļoti nemierīgi viļņi - esmu pilna ar visiem šitiem "man taču tas nesanāks" vai "es taču to nevaru" utt. un tam ir šausmīgi viegli padoties.
bet, ja saņemās, apstājas, ievelk elpu un ieklausās, tad var to dziļumu saklausīt un nomierināties.
grūti to tā izskaidrot, tā man tāda sajūta, kas diezgan grūti tverama.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

apstājas, ievelk elpu un ieklausās
Paldies.
Tas laikam ir tas.
;]

(Reply to this) (Parent)