|
7. Jan 2010|12:47 |
nu tā pašos pašos dziļumos ir tā klints, es sev bezgalīgi uzticos un zinu, ka tikai un vienīgi es pati vienmēr, vienmēr būšu sev līdzās. a tā vispār ikdienā tas tik viegli un vienkārši neiet, brīžiem, tai klintij pāri skalojas lieli un ļoti nemierīgi viļņi - esmu pilna ar visiem šitiem "man taču tas nesanāks" vai "es taču to nevaru" utt. un tam ir šausmīgi viegli padoties.
bet, ja saņemās, apstājas, ievelk elpu un ieklausās, tad var to dziļumu saklausīt un nomierināties.
grūti to tā izskaidrot, tā man tāda sajūta, kas diezgan grūti tverama. |
|