|
7. Jan 2010|12:33 |
pa lielam tas ir jautājums par uzticēšanos sev, nevis zirgam. zirgs jau vairāk sanāk tāds kā spogulis - ja tu esi izklaidīgs, neuzmanīgs, nepārliecināts, sabijies viņš to visu atspoguļo, noraida tev atpakaļ. protams, pieliekot klāt arī kaut kādu devu savas attieksmes, izpratnes, sajūtu un humora izjūtas un tas patiešām atkarīgs no zirga. vēl jau jāsaprot, ka zirgs nav ne ļauns, ne labs, viņš ir vienkārši zirgs :)
vēl man ir mainījušās domas par krišanu - agrāk es krampjaini turējos pie pārliecības, ka es nekad nekrītu, es nekrītu, es nekrītu. nekritu arī. bet ja beigu beigās nokritu tad pa ritīgo - no zirga salaužot kāju, bet ar velosipēdu tiekot pie smadzeņu satricinājuma, pāris šuvēm, lauzta deguna un pāris izsistiem zobiem. tad es sāku domāt, ka krist varbūt nemaz nav tik slikti. un, ka labāk krist biežāk un maigāk, nevis sakrāt visus sev nepieciešamos kritienus vienai reizei un tad mocīties nezcikilgi.
šausmas, cik man atkal gari tas viss sanāca :) |
|