Es zinu droši - sniega sāks pietrūkt tiklīdz tas pazudīs. Viņš ir no tās pašas šķiras.
Viss būs pagalam samelots, bet mēs kaut kā nedabiski saudzīgi viens pret otru izliksimies to nemanam. Tās būs kā dzīres nenotikušā kara atstātajās drupās. Kad ābols pārtop krāšņākajā no mielastiem un nav labāka orķestra par putekļu neaizsegtas saules gaismas apdulinātu putnu klaigām. Retušēti vaibsti. It kā kāds ar dzēšgumiju izklaidīgi pāri pārbraucis. Un būs pēc atmiņas vienam otru jāuzzīmē nedrošiem pirkstiem. Tas nekas, ja arī sanāktu kas pavisam cits...Kas tik ļoti pazīstams, bet cits - tas nekas, no visām lietām tam laikam nu jau ir vismazāk nozīmes.
Kas raugās caur manām acīm, kas nolūkojās uz gaismām piebērto līci. Kas šaudās turp šurp šajā tukšajā namā.
Komandantstunda Taureņu pilsētā.
Kurš nācis apdziedāt aiziešanu līdz pat galam, kurš nācis negribot atkal un atkal. Kurš šaudās turpu šurpu tukšajā namā meklējot paša izdzēstas pēdas.
Laiks, kā dzīvsudrabs savelkās atpakaļ kopā. Un es esmu atspūlgs dzīvsudrabā. Tā piepildīta lode gaida revolvera stobrā. Gaida un min. Lode gaida un min. Un es esmu lode.