Pamosties tumsā.Mazliet mierinoša atskārsme-"vēl esmu šeit".Un tūlītējs,vēsumu atmodinošais jautājums-"kāpēc?"Bet cenšoties nepievērst uzmanību-akli meklējot cigaretes pa galdiņu-kaut kādas sapņu atbalsis-pārak klusas tāpat.Pamosties naktī starp šīm sienām-vēl reizi,divas,cik reižu?-nav svarīgi.Aizkari,kā atvilkts priekškars,uz skatuves-pilsēta naktī.Vai pats-sēdošs siluets gultā,nepiesmeiķētu cigareti starp lūpām.Mirkli vēlāk zvanīs mobilais,spokaina neona gaismiņa dreb uz galdiņa blakus neatrastajām šķiltavām.Numurs neuzrādās.Spokaina neona gaismiņa pie auss,cigarete tā arī iestrēgusi lūpas kaktiņā.Klausulē tik tikko atšķirama balss,varbūt pat pazīstama,iejūk citu tikpat varbūtēju balsu murdoņā.Kādam,kaut kur ļoti ļoti tālu,varbūt pat bija kas sakāms.Kaut kur ļoti tālu kāda pilsēta šonakt neguļ,skaļi elpo,mašīnu taurēm,signalizācijām,steidzīgu soļu sirdspukstiem...Numurs neuzrādās un kādreiz tā būtu bijusi pati precīzākā norāde.Par to,kāpēc.Par to,cik ilgi vēl gaidīt.Par to-kam.Bet nu vairs nē.Šis zvans ir nokavējis,kaut kur maldoties,apmēram gadu.Vientuļš,nomaldījies zvans.Nu jau bez nozīmes.
Izdzisusi neona gaismiņa.Aizsmeiķēta cigarete uz vannas malas.Ledains ūdens no dušas pār seju.Klusi šņācoša tējkana.Divas karotītes.Slapji mati.Monitora spokainā gaismiņa.Vēl trīs neatbildēti zvani.Cigaretes oglītes apdedzināta emalja.Atvērts logs,plaukstas notraukts sniegs no palodzes.Pāris zvaigznes virs melnas,saltas jūras.Pāris zvaigznes-numurs neuzrādās.