axels' Journal

1:31am: Pamosties tumsā.Mazliet mierinoša atskārsme-"vēl esmu šeit".Un tūlītējs,vēsumu atmodinošais jautājums-"kāpēc?"Bet cenšoties nepievērst uzmanību-akli meklējot cigaretes pa galdiņu-kaut kādas sapņu atbalsis-pārak klusas tāpat.Pamosties naktī starp šīm sienām-vēl reizi,divas,cik reižu?-nav svarīgi.Aizkari,kā atvilkts priekškars,uz skatuves-pilsēta naktī.Vai pats-sēdošs siluets gultā,nepiesmeiķētu cigareti starp lūpām.Mirkli vēlāk zvanīs mobilais,spokaina neona gaismiņa dreb uz galdiņa blakus neatrastajām šķiltavām.Numurs neuzrādās.Spokaina neona gaismiņa pie auss,cigarete tā arī iestrēgusi lūpas kaktiņā.Klausulē tik tikko atšķirama balss,varbūt pat pazīstama,iejūk citu tikpat varbūtēju balsu murdoņā.Kādam,kaut kur ļoti ļoti tālu,varbūt pat bija kas sakāms.Kaut kur ļoti tālu kāda pilsēta šonakt neguļ,skaļi elpo,mašīnu taurēm,signalizācijām,steidzīgu soļu sirdspukstiem...Numurs neuzrādās un kādreiz tā būtu bijusi pati precīzākā norāde.Par to,kāpēc.Par to,cik ilgi vēl gaidīt.Par to-kam.Bet nu vairs nē.Šis zvans ir nokavējis,kaut kur maldoties,apmēram gadu.Vientuļš,nomaldījies zvans.Nu jau bez nozīmes.
Izdzisusi neona gaismiņa.Aizsmeiķēta cigarete uz vannas malas.Ledains ūdens no dušas pār seju.Klusi šņācoša tējkana.Divas karotītes.Slapji mati.Monitora spokainā gaismiņa.Vēl trīs neatbildēti zvani.Cigaretes oglītes apdedzināta emalja.Atvērts logs,plaukstas notraukts sniegs no palodzes.Pāris zvaigznes virs melnas,saltas jūras.Pāris zvaigznes-numurs neuzrādās.

2:55am: Visu sagrābjošā pagātnes forma.
Kas īsti ir?Tieši tagad,tieši te-kas ir?Tas esošais,ko ieelpot.Vai tiešām jākož sev,lai zinātu,kā justies?Vai jātriec roka pret sienu,lai saprastu,kad sāp un kad-vairs nē?
Vai vienmēr jāmeklē meli,līdz tie tomēr atrodās?Vai vienmēr jānogaida,lai saprastu,ka vēlreiz ir par vēlu?Vai ikreiz ir jāparguļ,lai atšķirtu iekāri no kaut kā vairāk?Vai allaž viss jāizjauc pa daļām,lai saprast,kā tas darbojās?Vai vienmēr jāpierāda,ka vari būt arī kas cits,lai iegūtu tiesības būt pats?Vai vienmēr viss ir jāizsaka vārdiem,lai secinātu,ka dažas lietas vārdos izteiktas neizdzīvo?Vai vienmēr ir jājautā-"vai vienmēr?"
Varbūt.
Prāts kā kristāltīra sfēra duļķainā apziņas ezerā vai otrādāk?Varbūt.
Kur tad ir tā inde?Skaudībā?Bailēs?Naidā?Kas traucē?
Visu sagrābjošā pagātnes forma.Jēziņ....(Kafka,Borhes,Frišs,Dostojevskis,Kamī,Bulgakovs,Kerijs,Konrads,pat Peļēvins,vienā katlā,kā masu kapā,juku jukām,naktstauriņu spārnu putekļi,pelni,visuma tapešu raksti,munsturi,groteski sapņi,gotiskas virtuves,neskūta cilvēces seja,Dieva atraugas)
Jēziņ...
Klau,mūkam no šejienes.

Ko gan Tu teiktu,kādu nakti mājas atgriežoties,starp ļaužu augstajiem namiem un salti mirdzošiem benzītankiem,starp nokaitētām asfalta stāvvietām un vientuļi mirkšķinošiem luksoforiem,savā priekšā uz sniega lāpstu noskrāpētās ielas ieraugot sastingušu vilku?Un ko gan Tu darītu kādu nakti pamostoties no saviem sirdspukstiem saprotot,ka viss,itin viss līdzšinējais ir bijis klaji meli?Ko gan Tu pasāktu,kādu dienu tramvajā uz sola atrodot vienvirziena biļeti uz Paraselu salām?
Ko gan es iesāktu,ienācis pa savām durvīm un atklājis,ka esmu kabinetā nr.107?Droši vien ietu prom.Un pa ceļam pieklauvētu pie Tavām.
Ja vien Tu jau nebūtu Paraselu salās.
Laternu gaismas akli taustoties slīd naktij līdz.Visi signāli izslēgti,tastatūra bloķēta.