Visu sagrābjošā pagātnes forma.
Kas īsti ir?Tieši tagad,tieši te-kas ir?Tas esošais,ko ieelpot.Vai tiešām jākož sev,lai zinātu,kā justies?Vai jātriec roka pret sienu,lai saprastu,kad sāp un kad-vairs nē?
Vai vienmēr jāmeklē meli,līdz tie tomēr atrodās?Vai vienmēr jānogaida,lai saprastu,ka vēlreiz ir par vēlu?Vai ikreiz ir jāparguļ,lai atšķirtu iekāri no kaut kā vairāk?Vai allaž viss jāizjauc pa daļām,lai saprast,kā tas darbojās?Vai vienmēr jāpierāda,ka vari būt arī kas cits,lai iegūtu tiesības būt pats?Vai vienmēr viss ir jāizsaka vārdiem,lai secinātu,ka dažas lietas vārdos izteiktas neizdzīvo?Vai vienmēr ir jājautā-"vai vienmēr?"
Varbūt.
Prāts kā kristāltīra sfēra duļķainā apziņas ezerā vai otrādāk?Varbūt.
Kur tad ir tā inde?Skaudībā?Bailēs?Naidā?Kas traucē?
Visu sagrābjošā pagātnes forma.Jēziņ....(Kafka,Borhes,Frišs,Dostojevskis,Kamī,Bulgakovs,Kerijs,Konrads,pat Peļēvins,vienā katlā,kā masu kapā,juku jukām,naktstauriņu spārnu putekļi,pelni,visuma tapešu raksti,munsturi,groteski sapņi,gotiskas virtuves,neskūta cilvēces seja,Dieva atraugas)
Jēziņ...
Klau,mūkam no šejienes.
Ko gan Tu teiktu,kādu nakti mājas atgriežoties,starp ļaužu augstajiem namiem un salti mirdzošiem benzītankiem,starp nokaitētām asfalta stāvvietām un vientuļi mirkšķinošiem luksoforiem,savā priekšā uz sniega lāpstu noskrāpētās ielas ieraugot sastingušu vilku?Un ko gan Tu darītu kādu nakti pamostoties no saviem sirdspukstiem saprotot,ka viss,itin viss līdzšinējais ir bijis klaji meli?Ko gan Tu pasāktu,kādu dienu tramvajā uz sola atrodot vienvirziena biļeti uz Paraselu salām?
Ko gan es iesāktu,ienācis pa savām durvīm un atklājis,ka esmu kabinetā nr.107?Droši vien ietu prom.Un pa ceļam pieklauvētu pie Tavām.
Ja vien Tu jau nebūtu Paraselu salās.
Laternu gaismas akli taustoties slīd naktij līdz.Visi signāli izslēgti,tastatūra bloķēta.