axels ([info]axels) rakstīja,
@ 2005-02-23 01:38:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mēs atstājam pēdas viens otrā.Mēs izelpojam viens otra dzīves.Neviens mums to nav ļāvis.Un nevienam mēs neesam to prasījuši.
Mēs aizejam atstājot melnos caurumus.Mēs aizejam atstājot viens otrā tukšas vietas,kurp atgriezties.Bet reti kad atgriežamies.
Reizēm vienīgais,kas mūs vieno,ir vientulība.Vai tas nav jocīgi?
Un vienīgais,ar ko mums patiesi nekad nav žēl dalīties,ir sāpes.
Varbūt patiesi...varbūt pameiģināt no sākuma?Neviens jau neļaus...Bet vai tad ir jāprasa?
Un ja ir-es vaicāju
-"drīkst?"


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]velvet_vamp
2005-02-24 02:39 (saite)
I slashed my wrist
Gave the knife a final twist
In a search for inner peace
Some sort of release
I am a born again nihilist
I don’t need you to be my apologist
Pump some heroin into my vein
To try and release the pain
You can call it self-abuse
Or just another excuse
To avoid facing up to reality
That’s just my mentality
I am into self-denial
I cough up phlegm and bile
I am going to try starvation
In the hope of salvation

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?