Mēs atstājam pēdas viens otrā.Mēs izelpojam viens otra dzīves.Neviens mums to nav ļāvis.Un nevienam mēs neesam to prasījuši.
Mēs aizejam atstājot melnos caurumus.Mēs aizejam atstājot viens otrā tukšas vietas,kurp atgriezties.Bet reti kad atgriežamies.
Reizēm vienīgais,kas mūs vieno,ir vientulība.Vai tas nav jocīgi?
Un vienīgais,ar ko mums patiesi nekad nav žēl dalīties,ir sāpes.
Varbūt patiesi...varbūt pameiģināt no sākuma?Neviens jau neļaus...Bet vai tad ir jāprasa?
Un ja ir-es vaicāju
-"drīkst?"