-"Kas ir ar tevi?!"
Sniegs sasalst uz palodzēm.
Man slāpst.
Reizēm atceroties ir tāda sajūta kā iekožoties citronā.
Bet pasaule kā nejūtīga rēta pāraug pāri un klusi sadzīst.
"Kas ir ar tevi?!"
Kailas sienas.Nokaitēta prāta saskrāpētas kailas sienas kā mēmi liecinieki.Spriedums nepārsūdzams-
hroniski jauns.

un aizmirstot visas tik būtiskās muļķības mēs sagaidītu pavasari kolekcionējot gaišākos rītus kā papīra lidmašīnītes tos samestu kokos aiz loga un kādu dienu viss izrādītos piedots un viss pēkšņi izrādītos tā veerts un

"Kas ir ar tevi?!"
Man slāpst.
Es aizveru savas acis un ieskatos Tavās.