Axa

Ko darīt tādās dienās, kad liekas smadzenes vienkārši atsakās jēdzīgi funkcionēt un iekšēji izdod visādas nesaprotamas skaņas...
Piemēram, tu truli blenz uz ekrānu domājot kādu mediju plānojumu sastādīt un pieķer sevi pie domas - wazzzzaaap puuuu blikitiki jaaaamparanatana kip kip pļok!
Klāt pie visa tāda sajūta, ka kāds gnoms cītīgi būtu iemitinājies tavā galvā un tagad stampā apkārt pa pelēko vielu dejojot kādu gnomīgu tautas deju...
Rodas sajūta, ka jāiet vienkārši mājās.

Ai cik patīkami paliek ap sirdi, kad noskan kontā iekritušās naudas īsziņas atnākšana :)))

Beidzot var turpināties remonts!
Viva linolejs!!!

Ir iestājusies pēc svētku depresija...
Pietika tikai atgriezties uz darbu, ka liekas ir riktīgi pakaļā - viss ir sūdīgi, tu esi resns, truls, bezjēdzīgs radījums, kurš cīnas pret vējdzirnavā, lai tikai nopelnītu kaut cik normālu algu.

Lūk mans činkstiens - whaaaaaaaAAAAAAAAAAAAAAAAA!

Tas nav labi, ja darbā ir tik daudz darba, ka pusdienās neesmu jau bijusi vairāk nekā nedēļu, piekopjot maizīšu diētu...
Nav labi arī tas, ka uznāk migrēnas lēkme un tu zini, ka nevari šodien vienkārši palikt mājās. Jebkurā gadījumā taviem kolēģiem un sadarbības partneriem ir tavs mobīlais numurs un pat ja tu mēģini mājās gulēt viņi tev nemitīgi zvanīs.
Vēl jo vairāk nav labi, ka viens cits darbinieks tavā kolektīvā, tieši tādā pašā amatā un iespējams ar lielāku algu, gan nav tik ļoti noslogots un var patiešām kādu dienu nosačkot, aizlaižoties uz Vāciju...

Kaut kas visā šajā sistēmā nerullē :(

It's abysmal - no matter how hard you try always somethings slips you by and it all goes wrong :(
The life of a project manager, I don't know if it really is for me...should have better become something useful like a baker.

Riktīgi sūdīga darba diena padevusies...
...tāda sajūta, ka šodien visi mani vien tik...
                                                            

from: atiitis
date: 12.. Okt, 2007 - 11:25 am

( atbilde uz jautājumu nr.1 )

Es tik ilgi klusēju, nerakstīju, vienkārši darīju un bieži vien turēju muti ciet.
Tagad gan liekas dambis ir atvērts un viss plūst laukā.
Ir pienācis laiks rakstīt un stāstīt arī man!
Pirmais etaps jau ir paveikts, bet vēl ir daudzi kuriem vēl vajag visu izdvest, jo viņi gaida, es zinu ka gaida pat ja paši klusē.

A walk through the desert is done, now hear me once more!

Tik daudz ir sakrājies un noticies, pat ja nav īsti kā to izstāstīt vārdos, jo bieži vien nevar atbildēt uz jautājumu 'kas jauns?' tāpēc ka jaunais ir iekšā un nenāk ārā pa muti, tas ir jāsaredz un jāsajūt...

But if you ask I will tell you.

The feel of a mask does not make you an orc...it is only when in the dusk covered woods you look around you and see crouching in the shrubbery 5 other orcs that you know - you too are a true orc!
I've tasted fantasy become reality and now I want more!!!

Piezvani tam nezin kam, aizej tur nezin kur pie tā nezin kā, dabūt to nezin ko, nosūti tam nezin kam un ievadi to nezin ko...
Tā varētu raksturot darba dienu MN kā veselai mārketinga nodaļai.

Bļedj.

Through glass

How do you feel? That is the question
But I forget you don't expect an easy answer
When something like a soul becomes initialized
And folded up like paper dolls and little notes
You can't expect a bit of hope
So while you're outside looking in
Describing what you see
Remember what you're staring at is me

'Cause I'm looking at you through the glass
Don't know how much time has passed
All I know is that it feels like forever
but No one ever tells you that forever feels like home
Sitting all alone inside your head
( looking out )

Mani aicināja pirms nedēļas šodien uz otrām darba pārunām Hansabankā...bet vakar pateica tikai ka vajadzēs vēl pildīt kaut kādus loģikas testus un uzdevumus saistītus ar darba prasībām...aš gandrīz kā skolā atkal būtu nonākusi kur visu nosaka testi ><
No vienas puses tīri sakarīgi ka darba ņēmējs liek pildīt testu lai novērtētu spējas, taču dzīve nav tests un patiesais izpildījums parasti nav izmērams ar šādu random testu. Šādi vari iekrist ja slikti izpildi bet patiesībā spēj veikt darbu vai arī labi izpildi un pēc tam nespēj īsti piepildīt darba devēja cerības.

Un vispār, ja nepieņems šeit - pārkvalificēšos uz teiksim maketētāju :P

This morning brings with itself a sort of unfathomable sorrow that makes me angry looking down upon mortality.
Why now? Why this moment? What is it that brings us to that ultimate unbearable climax?
Are humans really this complex or is this oversaturated materiality of body and environment just a myth created to control us?
Yet still with all the worlds problems and dilemmas of simple homo sapien existence most people seem to get on with their lives...
...and so do I, while still at times longing to escape it.