Vakardiena izvērtās lielā klaiņošanā pa Mainzu, kur atkārtoti pierādījās fakts, ka vietējie nekad īsti nepārzin savu pilsētu un spēj ļoti veiksmīgi viņā apmaldīties, kad vēlas atrast kādu neapmeklētu muzeju.
Pusdienās tikām pie īsta Ķīniešu restorāniņa iespiesta istabā mazākā nekā mana guļamistaba un paēdām milzīgo 'mazā izmēra' nūdeļu porciju iemalkojot jasmīna tēju.
Ievērtējām arī lielo grāmatnīcu, cerībās atrast kādu sakarīgu lasāmo gabalu angļu mēlē, ko nevar iegūt mūsu provincē, taču smagi feilojām, jo izrādījās ka Vācieši ir tik sasodīti patriotiski, ka absolūti visi tulko uz savu mātes valodu un nodrošina tikai vienu niecīgu plauktiņu ar Angļu literatūru.
Zaudējuši cerību atrast kaut ko veikalos mēs tālāk devāmies uz vakariņām tradicionālā Vāciešu restorānā. Mūsu pavadoņi bija gana laipni, lai mūs uzaicinātu uz šīm vakariņām un jau priekšlaicīgi pabrīdināja, ka nebūs nekādas diskusijas par to ka mēs varētu maksāt. Mēs visnotaļ neiebildām un bijām patīkami iepriecinātas.
Vakariņās piedalījās cupiņa ar pasākuma organizatoriem un vēl divas Amerikānietes, māte un meita, kas dzīvojas jau kādu laiku pa Eiropu.
Visa ēdienkarte bija Vācu mēlē, un pie tam vēl kaut kādā dialektē, kuru visiem bija grūti pārtulkot. Taču ēdienu ietvaros bija dažnedažādas asinsdesas, kaulu smadzeņu zupas, šniceles un vēl dīvains putns, kuru pēc zvana draugam ar pieeju internetam, vietējie secināja nosaukt par tītar-vistu.
Nolēmu pieturēties pie kaut kā vienkārša un izvēlējos plati ar nosaukumu 'Kartupeļu parāde', kas izrādījās vārīti apcepti kartupeļi ar daž ne dažādām mērcītēm un piedevām. Žanete savukārt pasūtīja sev šniceli pildītu ar šķiņķi un sieru. Nobeidzām šo maltīti ar jauku desserta vīnu.
Pēc aktīvām sarunām un diskusijām beigās vēl nolēmām piestāt netālā ciemā un iedzert pa kādam kokteilim.
Visā kopumā ļoti pozitīva un jauka diena ar aizraujošām sarunām un smieklīgiem novērojumiem par vietējiem.
P.S. Interesanti, kas šodien būs Karstena ienaidnieks uz laiku :D
